Tā diena ir pienākusi, tā stunda ir situsi, bet nekas vēl nav uzrakstīts. Tomēr slejai tūlīt, tūlīt jāparādās mājas lapā. Tā tas tagad notiek katru pirmdienu. Tā tam būs būt. Ir mana kārta, bet es jau labu laiku sēžu pie balta ekrāna. Skolā, kad literatūras stundā bija iespējams izvēlēties sacerējuma tematu, nekad neizvēlējos brīvo. Es labāk par tiem Kaudzītēm, Upīti vai ko nu kuro reizi. Tas pats arī tagad – ir vajadzīga tēma, parunāšana parunāšanas pēc nekad nav bijusi mana stiprā puse.
Un šī ir no tām dienām, kad tēmas vienkārši nav. It kā jau varētu rast glābiņu dabas apcerē. Līdzko sāk dzeltēt lapas, tā citu žurnālu redaktores par to izrakstās gari un plaši. Papīra aizpildīšanai principā der jebkuras dabas norises – sulu laiks, pirmās lapas, ogošana, sēņošana, sniegs utt. Lai slavēti gadalaiki! Nē, es pārzinu visu plašo emociju gammu, ko iespējams izdzīvot, aplūkojot kaut vai tikai vienu dzeltenu lapu vai izspraukušos zāles stiebru. Tikai parasti to kaut kā palaižu garām un attopos vien tad, kad kāds pajautā: "Jums tur Rīgā koki jau dzelteni?" Tad es saku: "Pagaidi, tūlīt paskatīšos." Reiz gan nošokēju māti, atbildot: "Šobrīd nevaru pateikt. Bet es noskaidrošu un vakarā tev par tiem kokiem atzvanīšu."
Nekad jau nevar zināt, cik jautātājam konkrētā tēma ir būtiska. Piemēram, japāņiem, ķiršu ziedēšana ir valsts mēroga notikums.
Bet gan jau arī man kāds par tām lapām šogad atgādinās.
