Mans pirmais uzdevums, sākot strādāt žurnālā Cosmopolitan bija uzrakstīt blogu cosmo.lv! Ilgu laiku es ļoti sekmīgi izvairījos no šī pienākuma ar atrunām par laika trūkumu, citām prioritātēm, tiešo darba pienākumu nozīmīgumu un sadzīves peripetiju iejaukšanos darba vidē. Beigu beigās attaisnojos ar to, ka nespēju nobeigt savu rakstāmo gabalu un palūdzu redaktorēm dot man vēl pāris dienas, lai sakārtotu domas un izdomātu, kamā es varu padalīties ar cosmo.lv lasītājām. Ar neticību acīs un rūgtumu sejās redaktores mīļā miera labad bloga nodošanas termiņu pagarināja.
Sapratis, ka nav vairs kur likties un idejas par izvairīšanos no atbildības ir izsīkušas, sāku rakstīt. Pirmais, kas ienāca prātā bija pasaka…., jā…., rakstīšu pasaku par ''Auglību un Lejkannu mijiedarbību'', sižets būs maģisks un kaut kur atgādinās Hulio Kortāsara daiļradi. Pēc konsultācijas ar klātesošajiem nopratu, ka ilgā klusuma pauze, ko tie man viesmīlīgi veltīja, neko labu neliecina par manu domu lidojumu. Atmetu ar roku pasakai un ķēros klāt pasaulīgākām vērtībām – sāku rakstīt par cilvēkiem, to vēlmēm un vajadzībām, par cilvēku dabu un iedabu, bet kļuva garlaicīgi, neko jaunu jau nepateikšu un bonusā nodošu nelabvēlīgu enerģiju, no kuras nevienam labāk nepaliks. Ņemšu un vienkārši rakstīšu, rakstīšu tik ilgi līdz apniks. Apnika diezgan ātri, jo ārā spīdēja saule un vēders sauca pēc maltītes. Pieliku punktu un devos baudīt sauli, jo pārstrādāties nav veselīgi un kas gan var būt labāks par bageti, baltvīnu un saulrietu darba dienas beigās ar pareizo cilvēku padusē.
Ejiet un baudiet!
