Vienmēr sevi biju uzskatījusi par visai drosmīgu būtni, kurai patīk visādas ekstrēmas un atraktīvas padarīšanas. Esmu piedalījusies daudz un dažādās piedzīvojumu sacensībās, kāpelējusi kalnos, pacēlusies gaisā no laivas ar parašūtu vai kā to sauc un darījusi vēl daudz dažādas aizraujošas un bīstamas lietas. Līdz šim visu laiku domāju, ka esmu drosmīga un gandrīz bezbailīga, līdz pirms mēneša vienās sacensībās saskāros ar uzdevumu – lēkt no trešā stāva augstuma uz piepūšamā matrača.
Viss bija labi līdz brīdim, kad pienāca mana kārta un es sapratu, ka to nevaru izdarīt. Ieskrējos līdz augstceltnes malai un apstājos kā zemē iedurts miets, spiedzot, ka vienkārši nevaru un vis. Un tā piecas reizes pēc kārtas. Jau lejā nolēkušie draugi mani uzmundrināja, ka tas nemaz nav tik traki, kā izskatās, taču es sapratu, ka to izdarīt man ir tik grūti – bail un vis. No augšas lejā esošais pūslis un zeme izskatījās patiešām biedējoši. Beigu beigās kaut kā saņēmos un tomēr nolēcu, taču tās nepavisam nebija patīkamas izjūtas. Citiem – varbūt jā, bet man noteikti nē. Tajā brīdī es sapratu, ka ir lietas, kas nav domātas man un ko izdarīt es nespēju. Tas ir nedaudz skumji, jo jau vairākus gadus biju sapņojusi saņemties nolēkt no tilta ar gumiju vai izlēkt ar izpletni. Es, protams, vēl joprojām to gribētu, bet baidos, ka man tas nesagādās patīkamas emocijas pat tad, ja saņemšos to izdarīt. Iespējams, gaiss vienkārši nav mana stihija 🙂
Tāpēc gribēju tev jautāt – vai esi darījusi ko ekstrēmu? Varbūt, tāpat kā man, arī tev ir nācies saskarties ar lietām, no kurām tev ir bail un ko tu vienkārši nespēj izdarīt?
Foto: www.xrace.lv
