Nedēļas nogali pavadīju laukos Lietuvā pie ģimenes draugiem. Šajā ģimenē ir divi mazi bērni- septiņgadīga meitene un trīsgadīgs puisēns. Viņi, protams, pagaidām zina tikai lietuviešu valodu, tāpēc komunicēšana ar šiem bērniem man vienmēr šķiet īpaši interesanta. Varētu pat teikt, ka ar trīsgadīgo puiku mums ir izveidojusies pašiem sava valoda, kurā runājamies. Turklāt – ne tikai runājamies, bet arī saprotam viens otru! 🙂
Tā nu, pamazām runājoties ar bērniem un vārdu pa vārdam apgūstot lietuviešu valodu, pārliecinos, ka dažkārt nav īpaši nozīmīgi, kādās valodās mēs runājam. Galvenais ir, ka saprotam viens otru. Protams, mums, "pieaugušajiem" savstarpējai sapratnei gandrīz vienmēr ir vajadzīga kopīga valoda, savukārt bērns, kas pie savas mājas dīķa noķēris vardi un slēpj to cieši satvertā plaukstā, sapratīs, ka tu prasi viņam to laist vaļā, vienalga, kādā valodā tu to teiksi.
Līdzīgi jau arī ir ar došanos ceļojumos – no spāņu valodas es nezinu pilnīgi gandrīz neko, bet Venecuēlu izbraukāju par spīti tam, ka vietējie bieži vien angļu valodu zināja tikpat daudz, cik es spāņu. No tā esmu secinājusi, ka smaids, pretimnākšana un atsaucība bieži vien ir daudz nozīmīgāks kā tavas valodas zināšanas.
Vai Tev ir bijuši kādi piedzīvojumi saistībā ar valodas zināšanu vai nezināšanu?
