Man ir kāds draugs, ar kuru satiekos pavisam reti, taču mēs viens otru pazīstam jau sen un mūsu starpā valda liela atklātība. Viņš pavisam nesen apprecējās, un, kad pāris dienas atpakaļ ar viņu tikāmies, stāsts, kuru viņš man izstāstīja, mani tiešām šokēja. Viņš man atzinās, ka apprecējies tikai tamdēļ, lai sāpinātu savu bijušo draudzeni, kura pāris gadus atpakaļ viņu pameta, aizejot pie cita- sava Lieliskā vīrieša.
Puisis ar bijušo draudzeni kopā bija ilgus gadus- viņi plānoja gan bērnus, gan arī kāzas – pirms viņa iecerētā satika puisi, ar kuru kopā ir tagad, pāris pat bija paspējis nolikt kāzu datumu un sastādīt viesu sarakstu. Īsti nezinu, kā noritēja viņu šķiršanās, tomēr rezultāts bija tāds – meitene aizgāja pie cita, ar kuru līdz pat šim brīdim kopā ir laimīga, bet puisis palika viens ar salauztu sirdi. Viss no malas izskatītos ikdienišķi, ja vien…. viņš nebūtu apprecējis pirmo satikto meiteni, kas bija gatava ar viņu precēties.
Dīvainākais šajā stāstā ir tas, ka puiša kāzas notika tieši tā, kā viņš bija izplānojis ar bijušo. Turklāt viņš atzinās, ka savā kāzu dienā vairāk domājis par savu bijušo meiteni nekā par to, kurai saka jāvārdu. Viņš saka, ka nekādi nespējot atvadīties no savām atmiņām – ik dienas bijušo draudzeni aplūko "draugos" un savā profilā pat ielādējis foto, kas kādreiz bija ļoti zīmīga abiem.
Man tiešām sava drauga rīcība šķiet diezgan nesaprotama – kaut arī viņš apgalvo, ka ar jaunas ģimenes dibināšanu mēģina aizmirst sev tik nozīmīgās attiecības, tomēr atzīst, ka viņš apprecējis meiteni, kuru īsti nemaz nepazīst un negrib. Man tas šķiet ļauni – gan pašam pret sevi, gan pret meiteni, kuru nostādījis "aizvietotājas" un "mierinātājas" lomā.
Pēc mūsu sarunas es sapratu, ka nekad neizpratīšu cilvēkus, kas precas nevis mīlestības, bet gan kādu citu motīvu vadīti – man šķiet, ka šādi darot, viņi sev atņem iespēju piepildīt kādu skaistu un pasakainu sapni.
