Atceros, ka vidusskolā un augstskolas sākumā neprātīgākās ballītes vienmēr notika pirtīs. Tur nereti tika gūta pirmā seksuālā pieredze, veidojās jauni pārīši, izstrīdējās labākās draudzenes, kāds sagrieza kāju uz stikla lauskām… Šovakar svinēšu savu vārda dienu. Kurināšu arī pirti. Taču nu tai ir pavisam cita loma.
Pirti tā no sirds iemīlēju tikai pirms pāris gadiem. Agrāk nevarēju uz lāvas nosēdēt ilgāk par trim minūtēm, un no melnajām lauku pirtīm man vispār bija paniskas bailes. Pēdējā laikā karsējos reizi nedēļā un, ja agrāk to apvienoju ar vīna dzeršanu, tad tagad izvēlos tikai tējas un zaptsūdeņus. Pavisam cits kaifs! Ak, jā, un vēl man vislabāk patīk pirtī meditēt vienatnē vai divatā, jo tikai tad izdodas rast pirts procedūrām nepieciešamo mieru.
Tas par maniem pirts rituāliem, taču, domājot par šī vakara ballīti (bez vīna gan laikam neiztikšu :-)), sapratu, ka izvēlējos iekurināt pirti tikai tāpēc, ka ciemos brauks tuvākie draugi. Man vairs nepatīk iet pirtī kopā ar svešiem cilvēkiem, tāpēc nesaprotu uzņēmumus, kuri Ziemassvētku balles rīko pirtīs un džakuzi vannās. Diez vai sarunas kļūs atraisītākas tikai tāpēc, ka kādam ieraugi smuku dibenu vai pamatīgu riepu uz vēdera… Un, ja arī kļūst atraisītākas, tad – ui – kādi tik brīnumi bieži tiek sastrādāti!
