Mēs visas esam diezgan stipras un varošas sievetes. Šodien citādāk ir grūti – laikmets tāds, kad sievietei jādomā gan par ģimeni un mājas pavarda sildīšanu, gan arī karjeru un naudas pelnīšanu. Tradicionālais modelis: sieviete vairāk nododas mājas lietām, bet vīrietis pelna naudu tiek pat kritizēts kā novecojis un ne mazums ģimeņu izvēlas mainīties lomām. Ja sievietei lielākas iespējas nopelnīt, viņa strādā, bet vīrs dzīvo mājās ar bērniem. Liela daļa sieviešu grib būt noteicējas un nevēlas dzīvot sava mīļotā "ēnā". Taču lai arī cik emancipētas gribētu būt sievietes, ir kāda lieta, kas man šķiet ģimenes veidošanas pamatā, un kurā, manuprāt, jebkāda modernizācija neiederas. Tā ir bildināšana.
Praksē novērojami dažādi varianti. Vienkārši sarunāšana: "Nu, varbūt šogad apprecamies? Galu galā, kopā jau dzīvojam, vecākiem būtu mierīgāka sirds, draugi grib tusiņu…" Vai arī meitene uzņemas iniciatīvu: "Es gribu, lai tu zini, ka es ļoti vēlos būt tava sieva." Bet, jo biežāk manas draudzenes precas un man sanāk domāt par bildināšanas tēmu, jo vairāk es sliecos domāt, ka galvenajam bildinātājam tomēr vajadzētu būt vīrietim.
Ar frāzi: "Es vēlos, lai tu būtu mana sieva," vīrietis izsaka sievietei uzaicinājumu. Viņš sievietei parāda, ka pats jau ir izdarījis savu izvēli par labu viņai. Viņš ir iniciators un šādā gadījumā uzņemas galveno lomu ģimenes veidošanā. Ar šo frāzi vīrietis arī apstiprina, ka viņš uzņemas atbildību par ģimeni. Tāpēc ģimene nevis sanāk pati no sevis, bet vīrietis aicina sievieti piekrist ar viņu veidot ģimeni.
Savukārt sievietes atbildība tādā gadījumnā ir saprast, vai patiešām ar šo vīrieti viņa vēlas būt priekos un bēdās, vai viņa var un vēlas uzticēties viņam visu mūžu. Un vai spēs vienmēr atcerēties, kuru iemeslu dēļ viņa vīrieti iemīlēja un turpina mīlēt arī grūtākos laikos.
Manuprāt, ja notiek savādāk, sievietei paliek šaubas: vai viņš vispār mani pa īstam gribēja? Un dziļu strīdu brīžos uzmācas jautājums: kāpēc mēs vispār precējāmies? Vai pārdomas: viņš nemaz nebija gatavs veidot ģimeni ar mani…
Domāju, ar pāris vairāk vai mazāk manipulatīvām metodēm dabūt vīrieti līdz altārim nav pats grūtākais uzdevums. Bet vai tas ir vajadzīgs?
Sievietei tomēr ir ļoti svarīgi just, ka vīrietis viņu grib, ka starp visām pasaules sievietēm viņš viņu ir izvēlējies kā savu vienīgo un vismīļāko acuraugu un pumpuriņu, kuru viņš lolos un sargās ziemas vējos un pavasara palos. Ka tieši par viņu viņš vēlas rūpēties un ar viņu dzīvot ilgi un saticīgi.
Ja sieviete to zina, viņai nav variantu, kā tikai uzplaukt par visskaistāko ziedu savam mīļotajam vīrietim. Un ieguvēji ir abi.
