Tikko atgriezusies no ceļojuma pa Portugāli, esmu ne tikai pārpilna fantastisku iespaidu, bet arī guvusi vairākas atziņas par ceļošanas priekšrocībām un trūkumiem tā saucamajā nesezonā.
Kad plānojām ceļojumu, kuram varēju izbrīvēt janvāra beigas un februāra sākumu, es, protams, sapņoju par siltām zemēm un vasaru. Tomēr uz populārajiem kūrortiem braukt nemaz negribējās, bet tālāki galamērķi sanāktu pārāk sālīti. Beigu beigās izmantojām lētās aviokompānijas reisu savienojumu un izdevīgo auto īres piedāvājumu un devāmies uz Portugāles dienvidu daļu.
Mūsu neatsveramākais palīgs bija populārais bekpekeru ceļvedis Lonely Planet, uz kuru pilnībā paļāvāmies, meklējot naktsmītnes un restorānus. Kaut ko rezervēt iepriekš nebija vajadzības, jo, ceļojot nesezonā, mazās pansijas un hosteļi gaida nakšņotājus atplestām rokām un par ļoti labām cenām.
Katrā nakšņošanas vietā palikām tikai vienu nakti un no rīta devāmies tālāk uz nākamo pilsētiņu. Tādējādi apceļojām ne tikai okeāna piekrasti, bet arī kārtīgi izbraukājām Portugāles vidieni. Un vienīgos tūristus satikām tikai pāris kūrortpilsētās pašos valsts dienvidos, kurās centāmies ilgi neuzkavēties.
Tā nu desmit dienas klejojām pa seno pilsētiņu šaurajām ieliņām, pamestos apelsīnu dārzos zagām apelsīnus, ciematiņos pie okeāna ēdām svaigi nozvejotas zivis un jutāmies absolūti priviliģēti – baudīt Portugāli tādu, kāda tā ir, kad to neviens neredz. Sajūta, kāda pārņem skarbajās rietumu pludmalēs starp melnajām klintīm, kad visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, vispār nav aprakstāma…
Un tagad par trūkumiem: neviens ceļvedis nebija pabrīdinājis, ka portugāļu mājās nav centrālapkures. Tā nu vislielākais pārbaudījums man izrādījās gulētiešanas brīdis. Labākajā gadījumā istabiņā bija mazs eļļas radiators, uz kura sildīju dvieļus, ko paklāt sev apakšā, lienot drēgnajā gultā. Tomēr pat man – vissalīgākajam cilvēkam uz pasaules – šīs neērtības aizmirsās, kad, atverot logu, acis žilbināja ziedoši mandeļkoki.
