Šonedēļ, kad meklēju jaunus džinsus, veikala G-star pārdevējam mani izdevās krietni samulsināt. Kā? Sākot ar to, ka viņš aktīvi piedalījās perfekto džinsu meklēšanā, un beidzot ar to, ka dabūju grozīties puiša priekšā, lai viņš varētu novērtēt, vai noskatītās bikses man maz piestāv un der. It kā jau kas tur īpašs, bet tā kā es nemīlu, ja pat pārdevējas-sievietes dod padomus, kas man piestāv un kas nē, tad džeka komentārs: "Zini, džinsas ar laiku mēdz arī pastiepties," man lika pamatīgi nosarkt.
Tiesa, pēc brīža jau pieradu pie viņa draudzīgās valodas un man sāka šķist, ka pazīstam viens otru jau desmit gadus. Izrunājusies, nomērījusies un tā arī savus ideālos džinsus neatradusi, izgāju no veikala absolūti laimīga un pārliecināta, ka gribu, lai par pārdevējiem strādā tikai vīrieši.
Līdzīgu stereotipu sagraušanu pirms kāda laiciņa piedzīvoju Rimi. Tur kasi, pie kuras nostājos, apkalpoja puisis ar īpašām vajadzībām. Ja sākumā sajutos nokaitināta par viņa lēnīgumu (johaidī, es taču ātrāk gribu tik uz mājām un beidzot paēst vakariņas – pie sevis ņēmos), tad pēc pāris minūtēm labpatikā vēroju viņa rūpību un laipnību. Un puisim ar to, kāds viņš ir un kāda bija viņa attieksme pret pircējiem, izdevās mani nomierināt.
Vai esi piedzīvojusi līdzīgas situācijas?
