Mums ar draugu šogad gribējās Jauno gadu sagaidīt kaut kā īpaši. Citādāk, nekā parasti un tā, lai mēs to vienmēr atcerētos. Domājām, domājām, un nolēmām iet nakts pārgājienā gar jūru. No Tūjas krusta izgājām pl. 20:10 un nolēmām, ka Jauno gadu sagaidīsim tur, līdz kurienei pagūsim aiziet.
Saģērbušies bijām siltajos slēpotāju kostīmos, jo solīja mīnus 3-4 grādus. Plecos mugursomas, kur sakrāmējām cepumus, gāzes prīmusiņu laimes liešanai un salūta komplektu divpadsmitiem. Arī, piedodiet, bet drusciņu pašdarināta dzēriena, lai sasildītos, un tējas termosu… un man vienu zābaku komplektu – ja nu kas. Šādi nodrošinājušes, uzsākām ceļu.
Jau pirmajā pusstundā sapratu, kāpēc itin visi radi un draugi bija mēģinājuši mūs atrunāt no pārgājiena. Tas, ka ir auksti, pakausī pūš vējš un snieg sniegs, vēl būtu štrunts. Trakākais, ka, attālinoties no Tūjas, bija tik tumšs, ka nevar redzēt neko. Mēness nebija, bet pludmale taču akmeņaina. Un, kā vēlāk atklājās, pa ceļam mums nācās šķērsot 54 upītes, tērcītes un srautiņus, kas ietecēja jūrā. Labi, ka pašā sākumā mēs to nezinājām, jo tāda doma spēj atturēt. Un labi, ka mums bija līdzi kaut kādi 2 mazītiņi lukturīši.
Ceturtajā upītē, ko šķērsojām, es iekritu 🙂 Pārvilku rezerves neērtos zābakus un domāju par to, vai ņemot tos līdzi, es jau iepriekš neieprogrammēju sevi, ka iekritīšu.
Pārējās pārvarējām lecot, brienot, kā arī tumsā meklējot tiltu, jo savādāk nav iespējams tik otrā krastā. Un paldies visiem saimniekiem, kuri tādā laikā nedzina suņus laukā, jo, tiltu meklējot, ieklīdām arī dažā labā sētā.
Īsi pirms divpadsmitiem secinājām, ka jāsāk ieriktēties Jaunā gada sagaidīšanai. Uzstādījām salūtu un, kaut arī nogurums baiss un kājas sāpēja, bija tik silti un priecīgi redzēt Rīgu uguņojam un dzirdēt, ka kaut kur tepat ir cilvēki.
Gājām vēl apmēram divas stundas, mājās Zvejniekciemā nokļuvām 2:10. Kas tā bija par laimi! Nu nekad es vēl Jaunajā gadā nebiju tā priecājusies būt mājās, kā pēc šī grūtā, tumšā un spēkus pārbaudošā pārgājiena. Rezultātā pārbaudīju divu atziņu patiesīgumu. Pirmkārt, trakajiem tiešām pieder pasaule. Ja es būtu zinājusi, ka būs tik grūti, un tagad divas dienas manas kājas būs mīkstas kā makaroni, es diez vai būtu gājusi, bet tajā pat laikā atņēmusi sev milzīgo gandarījumu, laimi un prieku, pārvarot grūtības un atgriežoties mājās. Otrkārt, divatam (jeb būšanai divatā) ir kaut kāds maģisks spēks.Visā pārgājiena laikā, kas notika pekles tumsā, ar bangojošu jūru labajā pusē, ar sniegu pakausī, akmeņiem zem kājām, ledusaukstām upītēm un vēl trim vaļā palaistiem suņiem, man ne mirkli nebija bail. To, ko es viena nekādā gadījumā negribētu darīt, kļuva iespējams divatā. Un dēļ tā ap sirdi ir ļoti ļoti silti.
