Liepājas Karostā ir vieta, kur trīs dienas nedēļā katram dota iespēja aizceļot simts gadus tālā pagātnē. Vēstures dvesmas un aizgājušo laiku kontrastu pilna, protams, ir visa Karostas teritorija, bet Vasīlija Borjajeva fotosalons ir īpašs ar to, ka ikviens var kļūt par daļu no šīs vēstures, ļaujoties vecā fotogrāfa kameras objektīva maģiskajam spēkam.
Pirms dažām dienām ar draugu bijām aizbraukuši veco fotogrāfu apciemot – Vasīlijam ir jau 84 gadi, bet viņš joprojām šiverē savā valstībā un piektdienās, sestdienās un svētdienās gaida klientus. Cik man zināms, viņš ir vienīgais salona fotogrāfs Latvijā, kurš vēl strādā ar simts gadus vecu kameru un fotoplati apgaismo, vienkārši ar roku uz brīdi noņemot objektīvam vāciņu. Tieši tagad viņš gaida, kad no Krievijas atnāks jauna fotoplašu porcija – tā būšot kaut kad janvārī, tikmēr klientiem jāsamierinās ar modernāku aparatūru un krāsu bildēm.
Tās, protams, nevar salīdzināt ar melnbalto skaistumu, ko viņš atrod, rūpīgi noglabātu kastītē – pie citām klientu neizņemtām fotogrāfijām. Bijām te tieši pirms trim gadiem un esam grēkojuši, neatbraucot laicīgi pakaļ gatavajām bildēm. Tomēr tās mūs gaida – brīnumskaisti, melnbalti, retušēti portreti, kuros mēs izskatāmies kā drusku no kādas retro kinofilmas izkāpuši. Galvas pieliektas, skatieni domīgi, mati kontrastainajā attēlā izskatās gandrīz melni. Papīram viļņotas maliņas, bet apakšā blakus fotogrāfa vārdam rakstīts "Liepāja 2006". Mākslas zinātnieki šo foto žanru sauktu par salona kiču, bet es ieraugu to bildi un esmu aizkustināta līdz asarām. Salīdzinājumā ar digitālo fotogrāfiju tūkstošiem, ar kuriem mūs ikdienā izlutinājušas modernās tehnoloģijas, šādam uzņēmumam ir vērtība.
