Nupat jūtu, ka mani pārņēmusi panika, kā lai paspēj šovasar izdarīt visu, kas ieplānots. Jocīga sajūta – manā tā saucamajā „biznesa plānotājā” ieraksti par darbu ir mazākumā (kaut gan darba nebūt nav kļuvis mazāk). Laikam jau lietišķos pienākumus esmu sastrukturējusi prātā, savukārt brīvā laika piedāvājumu blīvums kļuvis tik nekontrolējams, ka obligāti jāpieraksta.
Jau jūlija vidū sāku rēķināt līdz vasaras beigām atlikušās nedēļas nogales: šajā vīkendā draugiem kāzas, nākamajā jābrauc uz Igauniju, vēl pēc tam ar laivām pa Salacu, tad mammai solītā talka dārzā, visbeidzot viens tālāks ceļojums. Pa vidu vēl visādas ballītes un koncerti. Un viss… Uz draudzenes ierosinājumu satikties visiem atkāzu pasākumā atbildēju: „Tikai, lūdzu, kādā darbdienas vakarā, labi? Mums visas nedēļas nogales jau saplānotas…” Šai mirklī paskatījos uz sevi no malas un galīgi sakautrējos. Brrrr…. Kas ar mani ir noticis? Vai vasara nav domāta brīvībai un improvizācijai? Kāpēc arī šai jomā viss ir jāplāno un jāmenedžē?
Un man taču šopavasar bija sapnis par divām vasaras nedēļām kaut kur dziļos laukos šūpuļtīklā – ar izslēgtu mobilo telefonu, ķiršiem un grāmatu kaudzīti. Paskatoties savā piezīmju kalendārā, šim sapnim vieta vairs nav atlikusi. Žēl.
Toties ir bijis daudz kas cits – fantastiski koncerti, neaizmirstami ceļojumi, trakas ballītes un romantiskas peldes ezerā. Šī ir kolosāla vasara, grēks būtu sūdzēties! Vienīgais, ko man gribētos nepazaudēt – vieglumu. Un atstāt vietu spontāniem lēmumiem. Pamosties sestdienas rītā un teikt: „Šodien man prāts nesas vienkārši paslaistīties.” Vai: „Piezvanām draugiem un sarīkojam brīvdabas kino!” Man sen tā nav bijis. Kā tev tas izdodas?
