Dziesmu svētkos esmu piedalījusies tikai vienu reizi. Tie bija skolēnu Dziesmu svētki, un notika pirms kādiem desmit, ja ne divpadsmit gadiem. Atceros – tas bija neaizmirstams piedzīvojums vairāku dienu garumā. Mēģinājumi, koncerti, ballītes, tusiņi – un viss ar dziesmām un dziedāšanu. Šogad Dziesmu svētkos gan esmu tikai skatītāja lomā.
Brīžiem jau mani pārņem tāda balta skaudība un ļoti gribas būt starp dalībniekiem, dziedāt (tāpat kā toreiz) uz lielās Dziesmu svētku skatuves, iet gājienā un ar prieku un tādu iekšēju lepnumu staigāt tautastērpā (lai visi redz, ka arī es esmu piederīga šim lielajam notikumam).
Nu jau vairākus gadus korī nedziedu, dažreiz vien uzdziedu sava prieka pēc. Bet skolas laikā mums bija fantastisks koris, kurā dziedāja arī daudzi, kas skolu jau sen bija beiguši (es arī biju starp viņiem). Koris bija kā tāda liela ģimene, mēs ne tikai dziedājām, bet arī atpūtāmies kopā. Bijām nešķirami gan koncertos, gan tusiņos. Tagad gan nekādi nevaru saņemties sākt dziedāt kādā citā korī, jo tā, kā bija toreiz, vairs nebūs nekad.
P.S. Un kā ir ar tevi? Vai esi Dziesmu un deju svētku dalībniece vai tikai skatītāja?
