4.maija vakarā pie Brīvības pieminekļa es atradu savu veidu, kā piedalīšos Dziesmu svētkos. Arī man nesanāca būt to laimīgo vidū, kas iespēja nopirkt biļetes, bet svētdien es atradu vislabāko alternatīvu Dziesmu svētkiem.
Tā ir tā saucamā tautas sadziedāšanās. Esmu trīs tādās jau piedalījusies, un domāju, ka tas ir viens no labākajiem pasākumiem, ko latviešiem var piedāvāt. Arī aizvakar bija kapitālas dziesmas, foršs koris un diriģents, labi izpildītāji un skaņas aprīkojums – nu ko vēl vairāk var vēlēties. "Vēl var vēlēties tuvāk būt." (Arī šī dziesma aizvakar skanēja.)
Man liekas, ka cilvēki jutās tuvi. Visi dziedāja, daži dejoja, un, kas man ļoti iekrita acīs – cilvēki smaidīja un bija priecīgi. Mēs uz ielas tik reti aizmirstam ikdienas rūpes, un tas atspoguļojas nomāktajās sejās. Bet svētdien pie Brīvības pieminekļa dziedāja tautas priecīgākā daļa.
Es domāju, ka līdzīgi būs arī tautas sadziedāšanās koncertā Dziesmu svētku laikā. Pirmkārt, tur nebūs pārgudrās aranžētās tautasdziesmas, kurām parasti cilvēki nevar dziedāt līdzi. Otrkārt, kā jau masu publikai, repertuārs tiks izvēlēts priecīgs, lai cilvēkiem būtu labs prāts, nevis lai dziesmas atainotu tautas ciešanu jūgu ento gadu laikā. Treškārt, acu priekšā būs vārdi. Ceturtkārt, kopā sanāks DZIEDĀTĀJI, kam vienkārši patīk dziedāt, un tāds tādu saprot. Tāpēc domāju, ka pat bez biļetēm Dziesmu svētki var sanākt ļoti ļoti forši.
