Pirms dažām dienām man bija iespēja noskatīties operas izrādi Seviļas bārddzinis Metropolitena operā Ņujorkā, kur galveno lomu atveidoja Elīna Garanča, un, meitenes, tas ir bijis viens no jaukākajiem pārdzīvojumiem pēdējā laikā. Tāpēc nolēmu par to pastāstīt.
Vispirms jau teikšu atklāti – man ļoti gribējās okeāna otrā pusē, turklāt tik slavenā operteātrī redzēt latvieti. Saviem amerikāņu draugiem tā arī teicu: ja pasaulē ir 1.6 miljoni latviešu, un viens no viņiem dzied uz Metropolitēna skatuves, man tas ir jāredz. Tā arī visu operu noklausījos – aizgrābta un aizkustināta, un klusībā turot īkšķi.
Kaut droši vien mans īkšķis nekādu lomu nespēlēja – Elīnas Garančas sniegums caurcaurēm bija pārliecinošs un aizrraujošs, un amerikāņu operas mīļi par viņu runāja jau kā par zināmu un iemīļotu dziedātāju. Garanča dzied brīnišķīgi, un arī spēlē ļoti talantīgi. Izrādi caurvij vieglums, draiskums un jaunas meitenes koķetērija – kā jau Rosīni opera to prasa. Elīnai pat muti nepaverot, tikai no pozas un kā viņa uzmet kājas uz dīvāna, ir skaidrs, ko viņa ar to vēlas pateikt. Viņa ir ļoti talantīga. Zālē to jūt ,un kādas ovācijas Elīna izsauc! Zāle vairākkārt izrādes laikā kliedza "Bravo!", bet beigās vairāki cilvēki pat cēlās kājās.
Arī tagad, rakstot, es vēl dzīvoju atmiņās. Iespējams, mana patriotisma dēļ es tik personiski uztvēru latvietes panākumus. Taču neatkarīgi no tā – meitenes, mums ir pasaules līmeņa operzvaigzne MŪSU VECUMĀ (kura, starp citu, atstāj latvisko sava vārda rakstību, nevis raksta "Elina Garanca"), un man par to ir milzīgs prieks.
