Man šodiena solās būt ļoti interesanta, jo iešu tikties ar Latvijas Ginekologu asociācijas prezidenti, dakteri Daci Matuli. Mēs runāsim par tēmu, kurai uzmanību Matule pievērsa kādā konferencē: sievietes Latvijā cenšas vispirms uztaisīt karjeru un tikai pēc tam radīt bērnus. Taču viņa kā ginekoloģe mudina apvienot karjeras veidošanu un bērnu dzemdēšanu līdz 30 gadu vecumam.
Toreiz viņa stāstīja, ka gan sievietei, gan bērnam labāk esot, ja sievietei vēl nav to 30 gadu. Un viņa mudināja nebaidīties savienot darbu un ģimeni.Kaut arī grūti, tas ir iespējams un atmaksājas. Redzēs, kā mums veidosies saruna, es to patiešām gaidu.
Manā draugu lokā vairāk tomēr ir to sieviešu, kuras vēl nav dzemdējušas, kaut 30 gadi vai nu jau pienākuši, vai arī nav aiz kalniem. Iemesli tam visdažādākie, tomēr nevar noliegt, ka mums vienmēr bijis uzskats – nav, kur skriet. Kad dzīvē pats esi nostabilizējies/ -usies, tad arī var domāt par bērnu. Tagadējai trīsdesmitgadnieku paaudze, kas dzīvo pilsētā, daudzi tā uzskata. Iespējams, tas pārņemts no rietumiem. Un tikpat iespējams, tas nāca kā pretreakcija mūsu mammu dzīvēm, kurām agri piedzima bērni, vienas pašas viņas ar bērniem bija nokāvušās un pašu dzīvēm laiks ir atlicis tikai tagad, kad bērni jau izauguši. Negribt atkārtot mammu kļūdas, mēs izvēlējāmies dzemdēt vēlāk. Bet vai tas ir labāk?
Viss, skrienu gatavoties sarunai.
