Bērnībā man tētis stāstīja par savu mammu, t.i. manu vecmāmiņu (starp citu, viņu arī sauca Ērika Bērziņa, bet es viņu diemžēl nekad neesmu satikusi), kurai esot ļoti paticis laiku pa laikam pašas spēkiem pārveidot dzīvokļa dizainu vai, precīzāk, iekārtojumu. Kamēr neviena neesot bijis mājās, viņa dzīvoklī pārbīdījusi mēbeles un visu pārkārtojusi. Un visiem ir bijis liels pārsteigums, ka atkal kaut kas ir mainījies. Arī man patīk tā darīt. Šo īpašību laikam esmu mantojusi no savas vecmāmiņas.
Kad vēl dzīvoju pie vecākiem, tad vismaz reizi mēnesī (nu labi, dažreiz pat reizi divās nedēļas) pārbīdīju savā istabā mēbeles. Istaba bija maziņa, bet es biju atradusi vismaz kādas četras piecas kombinācijas, kā un kur novietot gultu, grāmatu plauktu, rakstāmgaldu utt. Vecāki jau bija pie tā pieraduši, par kaimiņiem gan nezinu, jo parasti mēbeles pārbīdīju vēlu vakarā. Un tad, kad biju pārkārtojusi savu istabu, mani vienmēr pārņēma daudz, daudz pozitīvu emociju. Tas, ka bija mainījusies apkārtējā vide, mani piepildīja ar enerģiju un spēku. Un tādu sajūsmu, kāda ir, pārvācoties uz jaunu dzīvokli.
Tagad šādus eksperimentus veicu retāk. Tomēr arī tagadējais dzīvoklis ir piedzīvojis vismaz trīs kardinālas pārvērtības. Vakar, kad mums negaidot (pusotru mēnesi ātrāk, nekā bija solīts) piegādāja jaunu gultu, nācās ļoti operatīvi pārkārtot visu istabu. Tagad mūsu mazajā dzīvoklītī ir gan milzīga gulta, gan vecais dīvāns, no kura vēl neesam atbrīvojušies. Skats jau visai amizants, bet, galvenais, ka es atkal varēju kaut ko pārmainīt!
P.S. Vai arī tev patīk darīt kaut ko līdzīgu?
