Man virtuvē starp logiem ir vieta, kur guļ bizbizmārītes. Man, starp citu, kopš bērnības viņas ļoti patīk, un, kad nolēmu īrēt šo dzīvkli, bizbizmārīšu klātbūtne mani iepriecināja. Un tā es dzīvoju ar pārliecību, ka viņas tur guļ. Bet vakar viena pēkšņi pamodās un drasēja apkārt pa palodzi. Vai tas liecina, ka klāt ir pavasaris?
Kaut gan īstenībā es sevi pieķēru pie domas, ka man viņa jāglābj. Man jau liekas, ka īstais aukstums vēl būs; pagaidām neticu, ka ar šīm pāris aukstajām dienām ziema ir beigusies. Bet kā glābj bizbizmārītes? Un vai sarkanās ar melniem punktiem var sadzīvot kopā ar melnajām ar sarkaniem punktiem? Un ko tad, ja šodien, aizejot mājās, visas deviņas manas starplogu bizbizmārītes būs pamodušās?
Tagad, rakstot šo blogu un jau iztēlojoties sevi ar burciņu, kuru turēšu zem sildlampas, atcerējos kāda drauga teikto, kurš dzīvo Hamburgā. Mēs reiz Latvijā palikām pa nakti lauku mājā un bijām visu nakti nokāvušies ar nenormāliem odu bariem. Es biju nogurusi un nelaimīga, bet viņš teica – mēs vēl varam būs laimīgi, ka mums ir odi. Hamburgā reiz viņam bija ielaidies ods, un tas viņam bija liels pārsteigums un prieks. Un īstenībā gaidīts ciemiņš, jo Hamburgā piesārņotības dēļ vispār neviena dzīva būtne nelido. Ja nu vien kāda mutantmuša, kura pielāgojusies jebkādiem dzīves apstākļiem.
