Ja jau par apdāvināšanos, tad par apdāvināšanos… Man ir ļoti mīļa un tuva radiniece gados, no kuras dāvanām es paniski baidos. Tāpēc ka viņa man pēdējo 5 gadu laikā ir uzdāvinājusi vismaz septiņus kristāla traukus vai trauku komplektus.
Viņa, protams, rūpīgi piedomā, kas man vēl varētu trūkt. Kad sāku dzīvot viena, man tika vesela puķaina servīze. Savukārt pēdējā vārda dienā viņa uzdāvināja greznu kristāla vāzi ar mājienu manam draugam, ka sievietes ļoti mīl ziedus.
Mērfija likums šai situācijā, protams, ir parastais – es ciest nevaru kristāla vāzes, mana gaume ir daudz pieticīgāka, man patīk vienkāršas lietas. Un ilgu laiku es savā nodabā purpināju, kā gan viņa, mani pazīdama kopš bērnības, nav to pamanījusi. Bet tad es attapos – kā gan es radiniecei varu ko pārmest, ja viņa man dāvina to, kas viņai pašai ļoti patīk!
Šajā mirklī patinu filmu atpakaļ, lai atcerētos, ko es pati esmu dāvinājusi viņai, allaž ar lielu rūpību un mīlestību katru dāvanu apdomājot. Un aptvēru, ka nevienu (!) no manis dāvninātajām lietām neesmu viņu redzējusi lietojam. Nedz no tālām zemēm atvestos vēja zvanus, nedz itāļu espreso kanniņu, bez kuras es pati nemaz nespētu kafiju pagatavot, nedz glīto dārza lukturi ar saules baterijām. Visas šīs lietas droši vien stāv nobāztas dziļos plauktos tāpat kā manas kristāla vāzes, un mana radiniece ar šausmām gaida manu nākamo dāvanu – tāpat kā es viņas…
Traģikomiski, vai ne? Mēs visi no bērnības esam mācīti vadīties pēc principa "Dāvini otram to, kas pašam patīk". Bet tā vien šķiet, ka dažreiz šis princips vienkārši nedarbojas…
