Vienmēr, kad svinu kādus svētkus, neviļus aizdomājos par lietām, kas dzīvē ar laiku mainās un par lietām, kas, šķiet, nekad nemainīsies. Viena no tām ir attiecības ar bērnības draugiem. Es vēlētos, lai tās vienmēr ir un paliek tādas, kā tagad.
Man ir divas draudzenes, kuras satieku tikai reizi gadā. Viņas nedzīvo Latvijā un ir tādā darbu trakumā, ka uz mājām sanāk atbraukt tikai labi ja Ziemassvētkos. Tomēr vienmēr satiekot šīs meitenes jūtu, ka nekas nav mainījies. Aši piecās minūtēs izrunājot pēdējā laika dzīves pavērsienus, sarunas sāk raisīties tādā stilā, ka no malas nemaz nebūtu iespējams uzminēt, ka tiekamies tik reti. Galu galā- nav daudz tādu cilvēku, ar kuriem esot kopā, saglabājusies šī brīnišķīgā bērnības draudzības sajūta.
Vēl ir kāds puisis, ar kuru jau no vidusskolas laikiem man ir ļoti labas attiecības. Protams, mācoties un strādājot, satikties sanāk arvien retāk. Un tomēr – kad viņu satieku, vienmēr pārņem tāda mīļa un jauka "bērnības" sajūta. Kad ejam uz kino, ēdam popkornu, smejamies, jokojamies un par nopietnajām lietām nerunājam, ir tik labi sajust, ka, lai izprastu viens otru, pietiek tikai ar šo sajūtu, ka esam draugi.
Jā, tieši to jau arī laikam nozīmē bērnības draugi. To, ka esam uzauguši kopā un, lai kas arī nenotiktu, viens otru labi sapratīsim visu mūžu. Un nav jau nemaz obligāti jāsatiekas vai jārunā, lai justu, ka cilvēks ir tavs draugs. Pietiek ar apziņu, ka saites, kas jūs vieno, ir stipras un pavisam īpašas.
