Pagājušonedēļ abi ar draugu sadomājām aiziet pārbaudīt redzi. Abi jau kādu laiciņu viens otram čīkstējām, ka pasliktinājusies spēja salasīt uzrakstus tālumā un ka acis ātri nogurst. Uzzināju, ka, ja vien darbs ir saistīts ar ilgstošu sēdēšanu pie datora, darba devējam jāizsniedz nosūtījums regulārām redzes pārbaudēm un nepieciešamības gadījumā pat jāapmaksā darbiniekam brilles.
Biju jau sagatavojusies uz „ļaunāko”, ka no brillēm neizsprukšu! Mans draugs droši vien domāja to pašu. Iztēlojāmies, kā turpmāk abi ar nāvīgi inteliģentām briļļainām sejām tēlosim baigos gudrīšus. Taču acu dakterīte sagrāva mūsu briļļainās ilūzijas ar bezkaislīgu paziņojumu, ka ar mūsu acīm viss ir vislabākajā kārtībā un ka pie nieka mīnus 0,5 (lai ko tas arī nozīmētu), nevienam brilles neparakstot…
Tā nu viņa palaida mūs brīvībā, pirms tam gan iepilinot acīs kaut kādus pilienus, kas izpleta mūsu zīlītes pa visu varavīksneni un aizmigloja skatienu uz stundām trim. Visticamāk, šī procedūra bija nepieciešama kaut kādai tur acs spiediena vai tamlīdzīgai testēšanai, bet izvērtās visai komiskā situācijā. Sak, gribējāt brilles, nu tad izbaudiet, kāda ir sajūta, kad patiešām slikti redz! Klimtām pa pilsētu ar paplašinātām acu zīlītēm kā narkotikas salietojušies. (Tieši padomāju – ja kāds policists ieskatītos man acīs, viņš varētu kļūt ieinteresēts uztaisīt vēl dažu labu testu). Mans mēģinājums iegādāties iecienīto interjera žurnālu cieta neveiksmi, jo es nespēju to identificēt kioska krāsainajā raibumā. Bet, kad mūs uz ielas apturēja ārzemnieki ar karti rokās, lūdzot parādīt ceļu, tad gan sākām nevaldāmi smieties, jo sajutāmies kā pilnīgi idioti.
Tā beidzās mans piedzīvojums pie acu ārsta. Bet brilles man tomēr nevajag, un tā ir labā ziņa!
