Kad Pasaku projektam, kas pavisam drīz nāks klajā ar savu interneta mājas lapu (tajā varēsi klausīties sabiedrībā pazīstamu cilvēku lasītas pasakas) un kurā arī man bija tas gods piedalīties, bija jāaizsūta neliels apraksts par savu saistību ar pasakām, uz mirkli šķita, ka par šo tēmu man jau sen nav ko teikt. Ne man pašai ir bērni, ne mazi krustbērni.Taču beigās izrādījās citādāk.
Pirmās atmiņas par pasakām man saistās ar gulētiešanu, kad vecāki lasīja priekšā latviešu tautas pasakas. Tiesa, par sērdienītēm un velniem man vairāk patika Disneja grāmatiņa par vāverēniem Tiku un Taku un pīlēnu Paju. To jau divu gadu vecumā pratu no galvas un dusmojos, ja tā netika nolasīta vārds vārdā. Ja man vēl joprojām nebūtu šīs grāmatas, es droši vien domātu, ka esmu ko sajaukusi, jo šķiet neticami, ka astoņdesmito gadu sākumā pie mums varēja dabūtu Disneja grāmatas.Taču izrādās, ka varēja gan.
Pēc tam nāca skaņu plašu ēra, kad mēs ar brāli no rīta līdz vakaram klausījāmies aktieru ierunātās pasakas. Mūsu mīļākā skaņu plate bija pasaku sērija Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu, jo tur darbojošos personāžus varējām pielīdzināt sev. Mans brālis izvēlējās Brālīša Trusīša lomu, savukārt man neatlika nekas cits kā ņemt Māsu Cūku. Pat šodien īpašos jautrības uzplūdos varam izspēlēt epizodi, kurā Brālītis Trusītis Māsu Cūku apvaino sviesta apēšanā.
Taču vispersonīgākās attiecības man ir ar Annas Sakses Pasakām par ziediem. Mamma jau bērnībā bija nolēmusi, ka savu meitu sauks par Zani, jo tā sauca galveno varoni teiksmainajā Annas Sakses pasakā Naktsvijole. Vēl nesen viņa man atklāja, ka esmu dzīvs pierādījums brīnumainām lietām, jo pasakas darbība norisinās Līgo vakarā un arī es piedzimu tieši 23. jūnijā.
