Vakar, izdrukās lasot ASV vēstnieces Ketrīnas Todas-Beilijas runu (daļēji par to, ka Latvijas iedzīvotājiem pašiem jārūpējas, lai lēmumi valstī tiktu pieņemti viņu interesēs, nevis tādi, kas izdevīgi dažiem indivīdiem un viņu draugiem), es sapratu, ka man nemaz nav īsti zināšanu, kā es varētu aktīvāk piedalīties valsts procesos un parādīt valdībai, ka man nav vienalga, kas notiek.
Vai kāds to zina? Pirmā atbilde varētu būt, ka jāiesaistās nevalstiskajās organizācijās (NVO). Var jau būt, ka citās valstīs likumdevēju vara aktīvi sadarbojas ar NVO, bet Latvijā, manuprāt, NVO sektors vienkārši netiek ņemts vērā. Šodien man jau liekas, ka valdība vairs neko neņem vērā. Ne Vairas Vīķes-Freibergas, ne Jāņa Maizīša, ne Valda Zatlera viedokli, ne Ingūnas Sudrabas… un arī ne manējo viedokli, ka Alekseja Loskutova gadījumā sodam ir jābūt samērotam ar nodarīto pārkāpumu, un tā notekti nav atlaišana.
Laikam jau šis jautājums arī man liek aizdomāties, kā es varētu izrādīt savu pilsonisko nostāju. Jo man ir gluži tādas pat aizdomas kā lielai daļai medijos izskanējušajiem ekspertiem – ka Loskutovs tiek "novākts", jo KNAB ir uz pēdām pārkāpumiem partiju vēlēšanu kampaņu finansēšanā. Es ļoti labprāt šodien izteiktu savu viedokli un iestātos par Loskutovu, bet… nezinu, kā.
Vienīgais, ko es jau izdarīju – pirms pāris nedēļām, kad sākās visa šī jezga, es nosūtīju Loskutovam un Jutai Strīķei uz KNAB vēstuli. Tajā pateicu, ka mēs neesam personīgi pazīstami, un arī ar korupcijas novēršanu man ir visai maz sakara. Taču, redzot notiekošo, es izteicu emocionālu atbalstu un novēlējumu, lai viņiem pietiek spēka un izturības pastāvēt par taisnīgumu.
Domāju, kaut arī tas neko nepalīdzēja šīs lietas virzībā, tad emocionāli varbūt kaut ko nozīmēja. Bet var jau būt, ka ir vēl kāds veids, kā nebūt politiski apātiskam un spēt kaut ko ietekmēt situācijā, kad man šķiet, ka notiek politiska izrēķināšanās.
Varbūt tu padalīsies, ko tu domā par šo situāciju un kā būt iesaistītai procesos, kuriem es ticu/ neticu?
