Pirms pāris dienām biju ciemos pie draudzenes uz nelielu kino vakaru. Jaunā režisore un producente Līga Gaisa mums rādīja savu kursabiedru īsfilmas. Visspilgtāk man atmiņā palika trīs – Kurpju daktere, Pa piena ceļu un Dušečka. Starp citu, šīs un vēl citas jauno režisoru īsfilmas varēs redzēt arī festivālā Lielais Kristaps.
Izrādās, ka, lai dabūtu gatavu 8-12 minūtes garu (īsu) filmiņu tiek nofilmēts pat līdz 8 stundām garš video materiāls, kurš pēc tam tiek rūpīgi sagriezts un samontēts. Pēc gandrīz katras filmiņas noskatīšanās mani pārņēma tāds kā iekšējs "protests" – "Kā? Vai jau beigas? Bet nupat tikai viss sākās! Es gribu vēl!"
Kurpju daktere ir stāsts par apavu darbnīcu uz Tallinas ielas – mēs varam ielūkoties kādas sievietes, apavu labotājas, pasaulē. Lai mazajā pagraba telpā nebūtu tik auksti, viņa krāsni kurina ar vecām kurpēm. Bet Dušečka ir piecu bērnu māte, kura pa naktīm strādā par trolejbusa šoferi un skaļi dungo līdzi radio… Līdz ko tu jau esi "ierauts" šajā vidē un dzīvē, pēkšņi punkts un beigas. Filmā Pa piena ceļu kāds vīrs katru dienu nobrauc apmēram 500 kilometrus, lai no visām saimniecībām savāktu pienu, līdz ko viņš nokļūst līdz pienotavai… viss punkts un beigas.
No vienas puses, tas liecina tikai par to, ka šie darbi ir bijuši mākslinieciski un emocionāli tik iespaidīgi, ka gribas šo sajūtu tikai paildzināt. Un te nav runa par filmu garumu. Līdzīga sajūta mani pārņēma, izlasot Džona Faulza grāmatu Burvis. Pēc 700 lapaspušu gara piedzīvojuma, aizverot grāmatas vāku, man uzreiz gribējās iekliegties: "Gribu vēl!" Tomēr ir reizes, kad laba vajag daudz (daudz, daudz)!
