Šī ir populāra frāze tieši sieviešu vidū, un arī man pēdējā laikā tā ik pa brīdim ienāk prātā un liek aizdomāties. Kas tur skan cauri? Samierināšanās un pieticība, kas latviešiem ir "laba" rakstura iezīme, un tas atspoguļojas sākot ar tautas pasakām līdz pat veidam, kādā mēs tikām audzināti. Bet vai pieticība patiešām rotā cilvēku?
Domāju, ka noteikti. Rimti, viedi un ļoti skaisti man šķiet tie cilvēki, kuri dzīves "galveno čakarētāju" – dzīšanos pēc naudas – ir nolikuši pie vietas. Viņiem patiešām nevajag ne bembi, ne milzīgu komfortu, ne popularitāti vai varu. Iespējams, šī pieticība ir cilvēkā jau piedzimstot. Tikpat iespējams, ka cilvēks pie tā nonāk dzīves gaitā. Lai arī kā tur būtu, šāda pieticība ļoti atvieglo dzīvi un es ticu, ka tieši šie cilvēki ir laimīgi.
Taču cits gadījums ir tad, ja cilvēkam nepiemīt pieticība, bet viņš cenšas sev iestāstīt, ka "man jau neko nevajag". Tas izklausās pēc samierināšanās ar likteni, kurā "neko jau nevar grozīt". Nu, piemēram, ja man ir vīrietis, kurš man nedāvina dāvaniņas. Bet man tik ļoti gribētos… Turklāt gribētos ne jau mazu mīļu nieciņu, bet kaut ko tādu, ko man patiešām no visas sirds gribētos. Vakariņas glaunā restorānā, auskarus vai jaunu televizoru. Var jau sev iestāstīt, ka varu visu pati un ne jau nauda dzīvē ir galvenais… galu galā citām ir vēl sliktāk. Bet vai tādējādi sieviete sev nemelo? Vai nepiever acis uz to, ko viņa ļoti vēlas, lai tikai nebūtu jāatzīstas, ka kopā ar šo vīrieti viņa to nedabūs?
Ar gadiem aizvainojums par to, ka viņai nekad nedāvina to, ko viņa patiešām vēlas, būs izaudzis tiktāl, ka, ja šī sieviete vienu dienu pārstās sev melot, iespējams, būs sperts solis pretī šķiršanai. No tā daudzi baidās, tāpēc izvēlas sev tēlot pieticību un turpina melot. Taču man nezin kāpēc šķiet, ka nepieticīgs cilvēks nespēj sev uzspiest pieticību, tāpēc tur apakšā gruzd nelaime.
