Sestdien man sev bija jāatzīst, ka esmu sajūsmā par kartupeļu talkām. Jau agrā rītā es zināju visas dienas scenāriju. Tas vienkārši atkārtojas gadu no gada.
Sākumā, kad pirms desmitiem ieradīšos laukos, no vecmammas un citiem talkas dalībniekiem saņemšu kurzemnieciski dzēlīgas piezīmes par to, vai tik agri no rīta galvaspilsētā ir sastrēgumi, savukārt es pastrīdēšos par to, ka omai jau sen ir jāliekas mierā ar tiem n-tajiem lopiem. Kad sapratīšu, ka runāt tāpat nav vērts un vecmamma, ar savām skaisti zilajām acīm veroties uz savu ābeļdārzu, nopietni teiks, ka nevar noskatīties, kā aizaug viņas lauki, es paņemšu grozus un beidzot došos uz kartupeļu lauku.
Šogad kartupeļu lauks bija miiiilzīgs! Bijām aptuveni 17 lasītāji, kas strādāja kādas sešas stundas. Šoreiz gan viņos biju nedaudz vīlusies, jo trūka kolorītāko tipāžu. Gandrīz visi bija mani radi un neviena paša ciema dzērāja, kuri ierasti kartupeļu talkās pelnīja nākamo pudeli un ēdāmo ziemai, kā arī ar saviem piedzīvojumu stāstiem kartupeļu rakšanu darīja krietni aizraujošāku. Šogad viņu nebija, tāpēc izpalika arī manas "vagara" funkcijas – vecmamma man parasti liek novērot, kā kurš lasa, lai atbilstoši lasītāja ātrumam un centībai viņam piešķirtu kartupeļu maisiņu. Tiesa, pusdienas kartupeļu lauka malā neizpalika.
Sestdien saēdos šprotu maizes un sadzēros šķīstošo kafiju. Tajā laikā pāri mums nerimstoši lidoja zosu un dzērvju kāši, un es pie sevis klusi smaidīju. Šķiet, tieši tad sapratu, ka kartupeļu talkas sāls neslēpjas radinieku nostrādināšanā, bet gan kopā būšanā. Citādi tiekamies tikai bērēs, kā teica kāds no manas dzimtas, laižot pa apli vienu kafijas liķiera glāzīti uz visiem. Un liķieri es dzeru tikai reizi gadā – kartupeļu talkā.
