Divi vakardienas notikumi palīdzēja man pieņemt lēmumu par to, ko darīt Ziemassvētku laikā.
Rīts man sākās ar ļoti ļoti skumjo vēsti par Lučāno Pavaroti nāvi. Es sapratu, ka viņš paliek viens no tiem skatuves māksliniekiem, kurus "dzīvajā" man nav izdevies redzēt uz skatuves. Jau kopš astoņpadsmit gadu vecuma, kad mācījos dziedāt, es vēlējos redzēt viņu dziedam, es gribēju dzirdēt viņa leģendārās augstās notis. No pagājušā gada vidus ik pa laikam internetā skatījos, vai kaut kur nebūs kāds koncerts. Tad, kad viņš vēl dziedāja, noslinkoju, bet tad, kad biju sataisījusies, uz skatuves viņs vairs nekāpa. Diemžēl jāsamierinās.
Bet vakarā man uz e-pastu pienāca airBaltic paziņojums, ka līdz svētdienai turpināsies lēto aviobiļešu izpārdošana. Tas man bija stimuls ātri sadomāt Ziemassvētku laika plānu. Ir vēl ļoti daudz pasaules klases dziedātāju, kurus es gribu dzirdēt, un kurus nedrīkst nokavēt. Tagad man ir liels stimuls un droši vien arī īstais laiks sākt realizēt to, ko līdz šim esmu atlikusi darīšanai "kaut kad nākotnē". Nē, jādara uzreiz, jo, kā pierāda mana vakarrīta pieredze, "vēlāk" var būt par vēlu.
Man ir žēl, ka man neizdevās redzēt Pavaroti dziedam uz skatuves, bet arī tas nav pats sliktākais. Es skumstu tāpēc, ka pasaule ir zaudējusi ģēniju, kurš ar savu balsi un darbošanos popularizēja klasisko mūziku un "aizveda" to līdz visplašākajām cilvēku masām.
