Pagājušajā nedēļas nogalē Rīgā (gluži tāpat kā Parīzē, Briselē, Romā, Madridē u.c.) notika mūsdienu kultūras forums Baltā nakts, kura moto bija – "Ir naktis, kad labāk palikt nomodā!" Arī es šajā naktī biju nomodā, kopā ar draugiem klīdu pa naksnīgo pilsētu, klausījos mūziku, vēroju video instalācijas, iedzēru karstu tēju stacijas tunelī un nejauši piedalījos vienā performancē. Tomēr skaistākais piedzīvojums šajā naktī bija kas cits…
Viens no Baltās nakts projektiem notika kanālā netālu no Kongresa nama, kur tika gaidīta Baltā govs atnākšana. Šim pasākumam tika izveidots speciāls video ekrāns, kas atradās ūdenī uz īpaši darināta plosta. Kad pasākums bija jau beidzies, viens no projekta organizatoriem piedāvāja nedaudz pavizināties ar savu piepūšamo motorlaivu. Precīzāk – aizvest mūs uz Noasu, kur jautrība turpinājās līdz pat divpadsmitiem rītā.
Bija pieci no rīta, mēs – vairāki cilvēki, iesēdāmies mazajā laiviņā un devāmies ceļā. Sajūta bija brīnumaina, ārā vēl nakts, vienīgā gaisma – ielas laternu atspīdums ūdenī. Uz ūdens neviena, uz ielām arī ne. Pa kanālu nokļuvām līdz Centrāltirgum, kur zem kāda tiltiņa (izrādās, ka Rīgā tomēr ir daudz tiltu!) bija pietauvota liela barža, kurai mēs netikām garām. Bija tikai divi varianti – vai nu doties atpakaļ vai arī pašu spēkiem mēģināt baržu nedaudz pastumt malā. Mēs izvēlējāmies otro variantu.
Kad nokļuvām Daugavā, visapkārt bija pavisam tumšs. Lai mūs varētu saredzēt, es, sēžot laivas priekšgalā, izstieptā rokā turēju mobilo telefonu. Un šī niecīgā gaismiņa bija mūsu vienīgais ceļvedis. Tajā brīdī bija sajūta, ka es viena pati viegli slīdu pa Daugavas viļņiem. Gribējās, lai tas nekad nebeidzas. Tas bija visskaistākais piedzīvojums šajā baltajā naktī.
P.S. Kāds ir bijis tavs visinteresantākais naksnīgais piedzīvojums?
