Nesen prātoju, vai nebūtu vērts pārreģistrēt tā saucamo "drauga tālruni". Citādi man jau gadus desmit ir izdevīgais tarifs ar puisi, ar kuru jau trīs gadus neesmu kopā, viņš mani knapi sveicina, nemaz nerunājot par sazvanīšanos. Tagad jāizlemj, kuru izvēlēties par savu jauno telefona draugu.
Lai gan, visticamāk, es tāpat noslinkošu un neko nepārreģistrēšu. Un vispār man ar telefonu ir visai vēsas, pat tramīgas attiecības. Bieži vien, kad savā nodabā kaut kur eju vai viena esmu mājās, pēkšņs tālruņa zvans manī rada trauksmes sajūtu. Man nepatīk, ka man zvana.
Kāds mans paziņa, iespējams, tieši šī paša iemesla dēļ kategoriski atsakās iegādāties mobilo telefonu. Viņš jau gadiem ilgi zvana tikai no būdiņas, droši vien zina no galvas visas telefona būdiņu atrašanās vietas Rīgā. Viņa draudzene to sauc par egoisma kalngalu un briesmīgi no tā cieš. Jo puisis viņai ir atņēmis jebkādu iespēju ar sevi sazināties. Viņš zvana tikai tad, kad pats var un grib. Ļoti ērti.
Savukārt, kāda mana draudzene bez mobilā noteikti nomirtu. Viņa ir tipiska telefona atkarīgā, un to perfekti ilustrē viņas ikmēneša rēķins. Melnajos dzīves periodos norunātā nauda pieaug proporcionāli viņas izmisuma līmenim. Kad draudzenei ir slikti, viņa momentā tver pēc telefona. Iznāk, ka viņai tas ir "palīdzības tālrunis" vārda vistiešākajā nozīmē.
Kādas ir tavas attiecības ar telefonu?
