Jau bērnībā mana sapņu pilsēta bija Liepājā. Vasarās dzīvoju laukos pie vecmāmiņas, kas ir kādi 50 km no Liepājas. Mans vislielākais piedzīvojums vienmēr bija brauciens uz Liepāju – kopā ar tēti mēs klīdām pa pilsētu, meklējām dažādas interesantas mājas, ēdām saldējumu, gājām uz jūru. Kad biju jau paaugusies, sapņoju, ka savu īsto un vienīgo mūža mīlestību satikšu Liepājā uz gājēju ielas. Tagad tas šķiet visais uzjautrinoši… Tomēr šī pilsēta vienmēr ir bijusi manā sirdī un sapņos.
Uz gājēju ielas savu mūža mīlu gan nesatiku, bet dzīve iegrozījās tā, ka gandrīz visi mani draugi vairāk vai mazāk ir saistīti ar šo pilsētu. Liepājā dzīvo ļoti sirsnīgi un mīļi cilvēki – vēl pirms pāris gadiem bija tā, ka jebkurā laikā pie draugiem vai viņu vecākiem varēja sarunāt naktsmājas. Bet laikam jau visvilinošākā ir jūra – tikai pāris soļu attālumā no pilsētas kņadas.
Pagājušajā nedēļas nogalē atkal biju Liepājā un sapratu, ka šajā pilsētā ļoti labprāt kādreiz dzīvotu vai vismaz pavadītu savas vecumdienas. Žēl tikai, ka tas ir tik tālu no Rīgas un 200 km ir mazliet par daudz, lai mērotu tik garu ceļu diendienā uz darbu. Bet, citādi labprāt sevi sauktu par liepājnieci.
P.S. Kura ir tava vismīļākā pilsēta Latvijā?
