Puspajokam pusnopietni man nesen viena darba kolēģe teica, ka man būtu jānodarbojas ar biznesu. To viņa novērojusi pēc maniem stāstiem par to, kā es kaulējos. Jo es to patiešām daru!
Man pēdējais stāsts bija par to, kā es pārdevu mašīnu. Pircējs (kurš gribēja nokaulēt cenu no 8075 līdz 8000 eiro) nebija spējīgs man nesamaksāt prasīto naudas summu, jo es pateicu, ka es kā sieviete jau tā nodarbojos ar vīriešu darbiem – pārdodu mašīnu, un tie 75 eiro man nepieciešami, lai es nopirktu kleitu. Nu kā lai vīrietis atteiktu kleitu! Nekā. Tā es mašīnu pārdevu par visai smieklīgu summu 8075 eiro.
Vēl pirms apmēram pieciem gadiem es nespēju paklaulēties. Pat tirgū – ja kaut kas maksā tik un tik, tad norādīto summu arī samaksāju. Man vienkārši bija kauns kaulēties. Bet viss sākās kādā dienvidu valstī, kur tūristiem ir nenormāli saskrūvētas cenas. Es ieraudzīju masku. Lielu, skaistu, krāsainu masku, un es zināju, ka man to vajag. Bet viņa maksāja 70 dolāru. Pārdevējs, protams, gribēja, lai es to masku nopērku, un es ilgi viņu grozīju rokās. Pārdevējs pēc kādām pāris minūtēm jau pats nolaida 10 dolārus un turpināja stāstīt, kā tā maska man nesīs laimi. Es tikai klusēju un mēģināju saņemties pateikt to, ko man bija mācījuši: ja tev piedāvā cenu, tad izdali ar 4 un piedāvājies nopirkt. Un tad es pēkšņi izspļāvu, ka pirkšu par 18 dolāriem. Pārdevējs uztaisīja nelaimīgu sejas izteiksmi, kaut ko nopurpināja un aizgāja masku ietīt. Jau pec brīža, kad biju norēķinājusies un maska iesaiņota, viņš laimīgs smaidīja un novēlēja man brīnišķīgu dienu. Tajā mirklī es sapratu, ka šajā kaulēšanās rituālā ir mazliet no teātra un spēles. Kuram stiprāki nervi, labāks stāsts "kāpēc man vajag lētāk/ dārgāk" un tēlošanas spējas. Beigās saprotot, cik daudz naudas esmu ieekonomējusi, varēju teikt, ka maska jau bija darījusi mani laimīgu.
Vēlāk šo teātra un spēles apvienojumu esmu izmantojusi daudz jo daudz. Latvijā, piemēram, gandrīz katram lielākam pirkumam oficiālos veikalos var nokaulēt cenu par 5 – 10%. Gan apelējot pie tā, ka šī ir pagājušās sezonas prece (piemēram, velosipēdiem), gan pie tā, ka tev ļoti patīk, bet nu baigi dārgi un varbūt būtu iespējams kaut vai mazliet atlaidīte (obligāti – žēlas acis). Pie mums bieži vien pārdevēju alga atkarīga no pārdoto preču skaita, tāpēc viņi arī ieinteresēti pārdot.
Vienīgais izņēmums ir mūsu tirgus, kur tantītes pārdod pašu lasītas ogas vai sēnes. Tur es nekad nekaulējos. Bet visādi citādi mēs ar draugiem smejamies, ka drīz es jau būšu tādā azartā, ka kaulēšos pat "Rimi". Tāpēc ja tev pēkšņi gadās gara rinda, kas nekust uz priekšu, paskaties pie kases, vai es nemēģinu kasierei iestāstīt, ka deviņos vakarā nevar būt svaigi ceptas bulciņas, un tāpēc man pienākas studentu atlaide.
