Manuprāt, ir diezgan interesanti apzināt savus radiniekus un to, kas pirms daudziem gadiem noticis ar mūsu senčiem. Vairākums standarta ģimenēs šie stāsti par vecvecvecākiem klejo no paaudzes paaudzē, bet citās- jebkura ziņa par ģimenes izcelšanos un saknēm ir kā jaunums vēl neatklātā pasaulē.
Atceros dienu, kā es bērnībā pirmo reizi braucu uz Latgali aplūkot māju, kurā augusi mana vecvecmāmiņa. Lai gan biju vēl ļoti maza, mani pārņēma tādas dīvainas izjūtas, it kā mani ar šo vietu saistītu kas īpašs. Laika gaitā liktenis iegrozījās tā, ka šajās lauku mājās vairs neesmu bijusi, bet tik un tā diezgan pārliecinoši varu teikt – reizē, kad būšu no šīs vietas netālu, noteikti aizbraukšu to aplūkot.
Par šo tēmu aizdomājos tāpēc, ka šajā nedēļā ar draugu uz Ventspils rajonu braucām meklēt vietu, kur dzimis viņa vecvectētiņš. Droši bija zināms tikai aptuvenais māju rajons un kādreizējais nosaukums. Skatījāmies vecās kartēs un – atradām! Atlika vienīgi aizbraukt un sameklēt. Tomēr arī tas nemaz nebija tik viegli. Aptaujājot kaimiņus, noskaidrojām mājas kādreizējo atrašanās vietu un devāmies to meklēt. Laužoties gandrīz puskilometru pa brikšņiem, krūmiem un nātrēm, bija diezgan grūti iedomāties, ka pirms simts gadiem tur bijis ceļš un skatam pavērušās sakoptas un skaistas lauku ainavas. Atklāti sakot, manī bija maza pārliecība, ka atradīsim ko tādu, kas liecinātu par kādreizējo ēkas atrašanās vietu. Un tomēr – mirklī, kad mēs caur zāli, kas garāka pāri mūsu galvām nojautām, ka stāvam pie veciem un gandrīz laika zoba "sagrauztiem" mūriem, mani atkal pārņēma TĀ sajūta. Ir tik labi zināt, ka kaut kur, dziļi meža vidū ir kāda vieta, kas tevi saista.
Iespējams, tieši šī iemesla dēļ ikkatrai no mums kaut nelielu enerģiju ikdienas darbu steigā vajadzētu veltīt tam, lai apzinātu savas dzimtas saknes.
