Palīdzot draudzenei atrast īres dzīvokli Rīgā, esmu vairākas dienas internetā lasījusi simtiem piedāvājumu. Viņas prasības ir: cena līdz Ls 260 mēnesī, rajons – Ziepniekkalns, Imanta, Zolitūde vai Āgenskalns, sliktākajā gadījumā – centrs. Pēc šiem meklējumiem esmu nonākusi pie secinājuma, ka, kaut arī dzīvokļu tirgus ir sajucis prātā, pēc ilgiem meklējumiem kaut ko patiešām labu var atrast.
Dzīvokli cenu kategorijā līdz Ls 200, kas būtu pieņemams cilvēkam ar Latvijā vidējo atalgojumu Ls 360, 95% gadījumu var dabūt tikai tādu, kas atbilst vārdam "drausmas". Neremontētu, ar nospeķotām sienām, apdauzītām skaidu plākšņu mēbelēm un šķirbainām grīdām. Turklāt ne lielāku par 30 km2. Atlikušie 5% droši vien pieder cilvēkiem, kuriem naudu vajag steidzami, tāpēc viņi nolaiž zemāk cenu. Ja labi meklē, tādus var atrast.
Cenu kategorijā starp Ls 200 un Ls 260 parādās interesanta tendence. Kādi 40% turpina piederēt "drausmu" kategorijai, ap 50% ir gan remontēti, gan neremontēti, bet tādi, kurus vienkārši negribas iedomāties par savām mājām. Ap 10% ir tādi, kurus vērts apskatīt un izvēlēties.
Bet, ja var atļauties maksāt virs Ls 300, tad labo dzīvokļu tirgus uzreiz paplašinās – klāt nāk jaunceltās mājas. Tur patiesi ir liela izvēle, skaisti, plaši, gaumīgi un moderni dzīvokļi.
Taču doma par to, ka dzīvokļu tirgus ir sajucis prātā, man ienāca pēc tam, kad intereses pēc apskatījos dzīvokļus, kuri maksā virs Ls 1500 mēnesī. Tie, protams, visi ir "ekskluzīvi" dzīvokļi ar "neaprakstāmu" skatu pa logu, bet man liekas, ka ir jābūt pilnīgi trakam miljonāram, lai maksātu tādu naudu par dzīvokli daudzdzīvokļu mājā Purvciemā vai Imantā.
