Man patiesi bija apnicis ar kāru aci noraudzīties, cik foršas vecas mēbeles antikvariātos un restaurācijas darbnīcās izrok mani draugi. Tāpēc šajā nedēļas nogalē paši aizbraucām apciemot paziņu rekomendētu mēbeļu restauratoru un apskatīties, kas slēpjas viņa mājas bēniņos.
Ar draugu vienojāmies – pat ja neko nenopirksim, vismaz būs piedzīvojums. Un tā arī bija. Nokļuvām vietā, kur grēdās sakrautas piecdesmito gadu bufetes, Jūgendstila skapji, 19.gadsimta beigu pulksteņi un Vīnes stila krēsli. Saprast no tā visa nevarēja neko, taču smarža gan bija neaprakstāma. Ja vien vēsturei var piemeklēt aromātu, tad tas dzīvo šajos bēniņos.
Labi, ka mums bija vismaz pāris konkrētas vēlmes. Tās uzklausījis, meistars ienira milzīgajā seno mēbeļu kaudzē un izvilka no tās pāris lielus apaļus un vienu ovālu galdu, sešus trīsdesmito gadu krēslus un brīnišķīgu skapi ar skaistu tumšzaļu stiklojumu brūni beicētās durvīs. Tad viņš ar tādu degsmi sāka stāstīt, kā šīs mēbeles var salabot un atrestaurēt, ka uz brīdi pat aizmirsu, kāpēc tur atrodos. Tikai vēroju cilvēku, kurš dievina savu darbu un dara to pēc tīrākās sirdsapziņas.
Iespējams, ka mēs pasūtīsim to ovālo galdu. Varbūt arī tos krēslus un skapi. Tikai vēl drusku jāpadomā, galu galā tas nav lēti. (Lai gan – no otras puses – jaunas mēbeles veikalā maksā pat dārgāk, turklāt kvalitāte bieži vien ir visai apšaubāma. Un, ja man būtu jāizvēlas – jauns sērijveida skapis vai restaurēta pagājušā gadsimta sākuma kumode, es nešaubīdamās izvēlētos priekšmetu ar vēsturi.) Taču, ja parēķinot izrādīsies, ka pagaidām nevaram atļauties antikvārus Jūgendstila krēslus, piedzīvojums bēniņos tāpat bija vienas vasaras sestdienas vērts.
