Nu jau ilgu laiku viens no maniem lielākajiem sapņiem – ir iegūt pašai savu dzīvokli. Zinu, ka pašreiz tas ir gandrīz neiespējami, bet ceru, ka reiz tomēr mans sapnis īstenosies. Vairāk kā divdesmit gadus dzīvoju kopā ar vecākiem Valmieras ielā vecā mājā, kurā ir tikai astoņi dzīvokļi. Kaimiņi viens otru pazina (jau vairākās paaudzēs), un tās patiešām bija manas mājas – vieta, kur vienmēr gribas atgriezties.
Pirmais dzīvoklis, ko īrēju, atradās tikai nepilna kvartāla attālumā no vecāku mājām. Tā bija veca liela mūra ēka ar vairāk nekā simts dzīvokļiem. Sākumā jutos diezgan dīvaini, jo blakus man dzīvoja tik daudz nepazīstamu cilvēku (kurus gada laikā tā arī neiepazinu).
Dzīvoklis bija ļoti netīrs un nemājīgs, taču jau pēc kādas nedēļas bija radījusi ap sevi daudz siltāku un jaukāku atmosfēru. Dzīvoklī bija krāsns apkure. Ziemā, kurinot krāsni, visa istaba parasti bija pilna ar dūmiem un, kad bija ļoti, ļoti auksts, logu vajadzēja aizklāt ar biezu segu. Tomēr manas atmiņas par šo dzīvoklīti ir ļoti gaišas (kā nekā pirmo reizi dzīvoju pilnīgi patstāvīgu dzīvi ar savu saimniecību, rūpēm, raizēm un priekiem).
Tagad jau vairāk kā gadu mitinos Pārdaugavā – standarta piecstāvu ēkā. No sākuma domāju, ka man būs grūti iejusties šādā šķietami tik bezpersoniskā vidē – visapkārt vienādas tipveida piecstāvu ēkas. Tomēr nebija tik traki.
Mans dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, aiz loga koki un putni. Kaimiņus gan neesmu īpaši iepazinusi, bet zinu, ka mums blakus dzīvo inteliģenta krievu dāma, kura reizēm tik skaļi runā pa telefonu, ka tā vien gribas noklausīties viņas sarunu. Augšstāvā dzīvo kāds vīrs, kurš dažreiz naktīs skaļi krāc. Bet tā šeit ir tik klusi un mierīgi, ka, atgriežoties pēc garāka ceļojuma, tā vien gribas iesaukties – ”Cik labi ir būt mājās!”
