Vakar biju apskatīt draudzenes jauno dzīvokli. Martā viņa uzsāka tā meklēšanu ar noteikumu, kas gan mums – viņas draugiem, gan mākleriem šķita absurds, proti, lai dzīvoklis atrastos Rīgas centra tuvumā un tā īres maksa mēnesī nepārsniegtu 150 latus. Un, re, viņa dabūja, ko gribēja.
Sākumā mana draudzene izmantoja kādas nekustamo īpašumu firmas pakalpojumus, taču ātri vien secināja, ka par sevis noteikto summu var dabūt vien istabu jau apdzīvotā dzīvoklī. Daudzas ģimenes, kurām kāds ģimenes loceklis aizbraucot strādāt uz Īriju vai Angliju, brīvo istabu mēdzot izīrēt īrniekiem. Taču komunālajā dzīvoklī mana draudzene nevēlējās dzīvot un mākleru skepse viņai apnika, tāpēc pati ķērās pie vēl kāda "ieroča".
Viņa draugiem.lv portālā izsūtīja ziņu, ka meklē dzīvokli. Starp daudziem "diemžēl nevaru palīdzēt" bija arī kāds vilinošs piedāvājums. Izrādījās, ka draudzenes bijušā deju partnera mātei pieder īres nams Tallinas ielā un ka maija sākumā kāds no 30 kvadrātmetrus lielajiem vienistabas dzīvokļiem atbrīvojas. Nebija pagājis pat pusgads, kad viņa dabūja to, ko vēlējās!
Tiesa, ievākties dzīvoklī viņa varēja vien tagad, tas ir jāapkurina ar malku (draudzene gan izmantošot elektrisko sildītāju, jo mūris labi turot siltumu) un tā koridoris ir apvienots ar virtuvi, taču pat nevienā jaunuzcelto māju dzīvoklī neesmu jutusies tik labi, kā šajā. Mana draudzene tur dzīvo tikai divas nedēļas, viņai nav neviena krēsla un galda, taču mājīgums, kas tur valda, ir vārdos neaprakstāms.
Laikam pats svētīgākais, ko vakar guvu, bija atziņa, ka, ja vien tas būtu iespējams, arī es ļoti labprāt atkal dzīvotu pirmskara ēkā Rīgas centra tuvumā. Jau no bērnības sajūsminos par noskaņām, kas valda senākos dzīvokļos; par liepu, Staburadzes un Laimas smaržām pilsētā; par mašīnu riepu dunoņu pret bruģi; par elegantām kāpņu telpām; par augstajiem griestiem un koka logiem. Un, kad jau devos projām, draudzene, kā zinādama, vēlreiz atgādināja, ka, ja kaut ko ļoti vēlas, tad tas atnāk pie tevis 🙂
