Manam apakšstāva kaimiņam alkoholiķim, kurš ne vienu reizi vien savās delīrija lēkmēs licis man baidīties iziet no dzīvokļa, dzīvē sācies jauns posms. Mana pretējā dzīvokļa kaimiņiene māksliniece glezno viņa portretu.
Savukārt mans trīs gadu dzīves posms plašajā dzīvoklī pie Māras dīķa tuvojas beigām, un es, iespējams, tā arī nekad neuzzināšu, kas tālāk notiks ar gleznu un tās prototipu.
Jaunajam īrniekam, kurš bija ienācis apskatīties potenciālo mājokli, nebeidzu vien jūsmot par to, cik man te bijis ērti un skaisti, izņemot… Vienīgā darvas pile šīs mājvietas medus mucā allaž bijis mans apakšstāva kaimiņš. Gara auguma vīrs ap gadiem četrdesmit, kuru nekad neesmu redzējusi skaidrā un kurš vismaz reizi mēnesī, pēc kārtīga plosta sākoties paģirām, ar neartikulētiem auriem uzrauj kājās visu kāpņu telpu, jo nespēj trāpīt atslēgu slēdzenes caurumā. Pēc tam viņš cenšas izlauzt sava dzīvokļa durvis, lamādams paša māti visbriesmīgākajiem vārdiem. Un, kad večiņa viņu beidzot ielaiž, tad droši vien dabū kāvienu.
Pati esmu saukusi policiju (jēgas nekādas – atbrauc, savāc un turpat aiz stūra izlaiž atkal ārā), trīcēdama kāpusi šim pāri, kad nabags, piekusis ārdīties pie durvīm, aizmieg turpat uz kāpnēm, un vienmēr piesardzīgi metusi līkumu uz ielas. Var jau būt, ka agresīvs viņš ir tikai pret miesīgu māti, bet viņa Kingkonga izskats gribot negribot iedveš bijību. Mani draugi jau zina manus piedzīvojumu stāstus un apjautājas par kaimiņu kā par vecu čomu.
Tāpēc arī biju tik pārsteigta, kad kādu dienu mūsu dzērājs sēdēja uz piemājas soliņa blakus skaistai meitenei, kura viņu gleznoja! Un jums vajadzēja redzēt to apgarotības izteiksmi viņa uzblīdušajā sejā! Tā viņi tur tagad no rītiem sēž – meitene jautri čalo un smejas, bet manis jau sen norakstītais deģenerāts piepeši ir skaidrā, un es beidzot dzirdu viņu runājam cilvēka valodā. Protams, būtu naivi domāt, ka alkoholismu var tik ātri izārstēt. Jau vakarā mākslinieces modelis atkal streipuļo pār pagalmu. Tomēr doma par mākslas dziedinošo spēku šķiet tik skaista!
