Arī man drīz jādodas uz labu draugu kāzām, kurās jaunlaulātie nevēlas saņemt nezin kādas dāvanas, bet gan naudu kāzu ceļojumam. Protams, jūtu milzīgu kārdinājumu izdomāt kaut ko personisku. Tomēr jāatzīst – lielā mērā tā ir mana egoisma izpausme. Gribēt, lai viņi ievēro manu dāvanu. Lai redz, kā esmu centusies un domājusi. Lai zina, cik ļoti viņus mīlu.
Es gan pieļauju, ka to viņi zina tāpat arī bez visādām dāvanām. Paskatoties uz to no šādas puses, doma par naudas dāvināšanu tik nejēdzīga vairs nemaz neliekas. Jaunlaulātajiem šobrīd viss kosmoss griežas tikai ap viņu mīlestību, tāpēc labāka draudzības apliecinājuma laikam nevar būt, kā ar kādu naudas artavu palīdzēt realizēt viņu sapni par medus mēnesi.
Vispār, ja tā padomā, mēs bieži pārvērtējam naudas nozīmi. Mulstam, kad ir runa par naudu. Kautrējamies uzdāvināt par maz, baidāmies atdot par daudz. Nemaz nerunājot par spēju bez garas un teatralizētas tielēšanās pieņemt naudu pat situācijās, kad to no sirds dod tuvs draugs.
Acis man atvēra kāds man ļoti nozīmīgs dzīves gudrs cilvēks. Kad sūdzējos par savām ne visai veselīgajām attiecībām ar naudu (ka neprotu pieņemt materiālas dāvanas no vīriešiem, ka esmu tik ļoti pieradusi būt finansiāli neatkarīga, ka pat izmaksātas pusdienas man liek justies neērti utt.), kā recepte uz visām manām sapītajām domām atskanēja frāze: „Kāpēc tev ir tik grūti to pieņemt? Galu galā – tā ir TIKAI nauda!” Tagad man šķiet, ka tā ir viena no ģeniālākajām patiesībām, ko der sev atgādināt, kad kārtējo reizi sagribas tielēties.
