Pēkšņi aptvēru, ka taču ar joni tuvojas Jāņi. Ja iepriekšējos gados jau laicīgi meklēju dažādus variantus, kur svinēt, uz kurieni braukt, tad šogad kaut kā bija gandrīz vai par to piemirsusi. Šajos svētkos laikam pats galvenais (vismaz priekš manis) ir izbraukt kaut kur ārpus pilsētas, lai varētu pabūt kopā ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem.
Kaut gan ir bijušas reizes, kad esmu palikusi pilsētā. Visjaukākie Jāņi pilsētā bija pirms trīs gadiem, kad manai labākajai draudzenei tikko bija piedzimis bērniņš. Mazajam bija tikai desmit dienas, un mēs visi kopā sēdējā uz terases pilsētas nomalē, dzērām vīnu un klausījāmies spāņu mūziku.
Visjautrākie Līgo bija pagājušajā gadā – kopā ar draugiem bijām aizbraukuši uz laukiem. No sākuma mēs, meitenes, gājām lasīt lauku puķes vainagiem, bet vīri gādāja malku ugunskuram. Kad jau pienāca vakars, bija apmācies un smidzināja lietus, tad mēs, sadevušies rokās, stāvējām ap ugunskuru un dziedājām Spīguļo, spīguļo saulīt. Un, kā par brīnumu, mums kopā izdevās aizdzīt lietus mākoņus! Pēc tam bija lauku pirts, apdziedāšanās ar kaimiņu līgotājiem, pastaiga pa nakts mežu (nu gluži vai Blēras raganu stilā) un peldēšanās rīta miglā. Arī šogad domāju braukt uz to pašu vietu. Un ceru, ka būs tikpat jautri un mīļi.
P.S. Kādi ir bijuši tavi visjaukākie Līgo?
