Šīs dažas nedēļas jūnijā jūtos kā zivs ūdenī, jo ir zemeņu laiks. Diena nesākas, ja neesmu ar riteni aizbraukusi līdz Āgenskalna tirgum un nopirkusi no tantiņām savu dienišķo ogu grozu. Ticiet vai neticiet, bet lēnā garā līdz vakaram varu apēst pat pāris kilogramus.
Vislabāk man tās garšo tāpat – pa taisno no dobes. Diemžēl kopš omītes vairs nav, nav arī dobes. Taču joprojām nespēju atbrīvoties no niķa pat nezināmas izcelsmes ogas ēst nemazgātas, jo tikai tā mutē var sajust pareizo konsistenci, garšu un aromātu.
Faktiski zemenes manā dzīvē ieņem tik nozīmīgu vietu, ka pat atšķirīgi to sagatavošanas un ēšanas mirkļi man saistās ar ļoti konkrētiem notikumiem, periodiem un sajūtām pagātnē.
Tā, piemēram, zemenes ar pienu un cukuru man atsauc atmiņā vasarnīcu, veco dīvānu verandā un grāmatas lasīšanu. Un omes bārienus, kāpēc atkal neēdu pie galda, kā pieklājas.
Zemenes ar saldējumu es reiz ēdu kādā ziemīgā dienā, sēžot uz mašīnas kapota pie Ķīpsalas Ģipša fabrikas restorāna. Nesala nemaz, jo tādu saldo ēdienu, zinot manu zemeņu trakumu, man gluži kā princesei pasniedza īpaši mīļš cilvēks.
Saldētas zemenes ir mana ziemas nostalģija pēc vasaras. Tās man ierādīja labākā draudzene. Ir bijuši daudzi vakari, kad mēs abas, nevarēdamas nociesties un sagaidīt, kad atkusīs, bāzām tās mutē vēl ledainas un saldējām zobus.
Bet visjocīgākās zemenes, kādas jebkad esmu ēdusi, bija atceļojušas no NASA kosmodroma – paciņa ar astronauta attēlu joprojām rotā mana virtuves skapīša durvis, bet saturs garšoja pēc zemeņu putekļiem, jo sagatavošanas procesā ļoti zemā temperatūrā un vakuuma apstākļos no tām tiek izsūkts ūdens. Tomēr tā bija zemeņu garša. Un man šķiet tik brīnišķīgi, ka kāds ir parūpējies, lai arī astronautiem kosmosā ir savs zemeņu laiks.
P.S. Kāda ir tava mīļākā zemeņu ēšanas recepte?
