Kāzu, dzimšanas dienu un izlaidumu virpulī aptvēru, ka vēlējumu apsveikuma kartītē man aizvien retāk izdodas uzrakstīt ar pirmo reizi. Nav tā, ka man trūktu ideju, ko novēlēt pasākuma vaininiekam, taču visa lielā iedvesma un domas pazūd, tiklīdz kartītē esmu ierakstījusi pirmos vārdus.
Tā kā radinieki un draugi no manis ir pieraduši sagaidīt personīgus apsveikuma vārdus, tad centos aptvert, kas vainīgs pie tā, ka man aizvien biežāk gribas aprobežoties vien ar standarta "daudz laimes" vēlējumiem. Un atbildi atradu Paula Bankovska komentārā maija Rīgas Laikā, kurā viņš izsaka savu viedokli par ziņu, ka Zviedrijas pilsētā Piteo sācies neparasts eksperiments, kurā skolniekiem jau no pirmās skolas dienas ir atļauts rakstīt tikai ar datora klaviatūru. Vietējie lingvisti šo eksperimentu uzskata par pirmo priekšvēstnesi pilnīgai pārejai uz jaunu tehniskā veida rakstību, kas nozīmēs vispārēju atteikšanos no klasiskās rakstīšanas ar vienu roku.
To, kas no pilnīgas pievēršanās datorrakstīšanai sanāk, Bankovskis lieliski apraksta pāris teikumos: "Labojumus es varēju veikt, vēl pirms bija radušās kļūdas. Teikumus es iesāku, vēl skaidri nezinādams, kā gan es tos pabeigšu."
Šķiet, te arī slēpjas atminējums tam, kāpēc man aizvien grūtāk kļūst rakstīt vēstules ar roku un sacerēt vēlējumus apsveikumu kartītēs. Esmu pilnībā pievērsusies datorrakstīšanai, kas jebkuru tekstu ļauj noapaļot rakstīšanas procesā, kamēr rakstība ar roku pieprasa domu sakārtotību jau procesa sākumā. Pat personīgas un intīmas vēstules pēdējos gados esmu rakstījusi vien e-pastā, jo tad man rodas sajūta, ka gan jau sanāks pateikt to, ko vēlos, savukārt ar roku rakstītā vēstulē manu domu apkopojums prasa pārāk lielu piepūli. Te tev nu ir tehnoloģiju laikmets.
