Bija laiks, kad katru nedēļu nopirku pa vienai kleitai. Tas bija tāds azarts – mazās bodītēs starp simtiem dažādu apģērbu atrast kādu īpašu kleitu, kuru es varēju saukt par savējo. Man ļoti patīk veco laiku garās kleitas, sešdesmito gadu klasiskais piegriezums, kleitas spilgtās krāsās, indiešu sari un dažādu valstu etniskie tērpi. Tagad manā kolekcijā ir ap simts eksemplāru. Kleita ir mans dzīvesveids, mans fetišs, mana komunikācija ar pasauli, iespēja iejusties dažnedažādos tēlos, izjust krāsu, formu un nebeidzamu prieku.
Pirms trīs gadiem kopā ar draudzeni, kura kolekcionē sieviešu korsetes, noorganizējām fotogrāfiju izstādi, kurā es pati biju modele. Gatavojoties izstādei uzrakstīju šādu tekstiņu:
”dzīve ir nebeidzams karnevāls
katru rītu man ir jāizdara izvēle – kas es šodien būšu
vai liktenīgā sieviete sarkanvīna mežģīnēs / vai klusa meitene gaiši rozā tillā
vai mazliet pārgalvīga draiskule / disko dīva ar mirguļojošām acīm
un izdarot pareizi izvēli un iedzīvojos savā tēlā
es izjūtu to kā daļu no sevis
tas ir mans lidojums
mans izgājiens pa nebeidzami garo dzīves mēli
manas kājas vēl nav pieskārušās aukstajai grīdai / mans acis vēl guļ
bet savos sapņos es jau uzvelku kleitu
to īsto / vienīgo
kas mani aizvedīs dzīvē
ja pēkšņi pienāktu pasaules gals
es noslēptos skapī
ietītos savās kleitās
un aizmigtu”
p.s. vai arī tu kaut ko kolekcionē?
