Man ir mans rīta rituāls, bez kura neeju ārā no mājas. Tas ir ļoti banāls – balta krūzīte melnas kafijas. Vai kafijas ar pienu (ja ir ledusskapī un atkarībā no garastāvokļa). Taču man šis rituāls gadu gaitā ir tā atstrādāts un pieslīpēts, ka man jau sen šķiet – neviens cits man tādu kafiju pagatavot nevar. Tam ir nepieciešama:
1) draudzenes dāvināta un pa šo laiku briesmīgi apkvēpusi metāla kanniņa ar pilnīgi ģeniālu kafijas pagatavošanas mehānismu (to dēvē visai neglītā vārdā – par perkolatoru);
2) Lavazza espresso kafija melnajā iepakojumā – un tikai tā;
3) ūdens no krāna.
Ja nestāvu klāt, kafija ar joni izburbuļo no kanniņas, nolejot visu gāzes plīti pa perimetru, un tas gadās bieži. Arī tas pieder pie rituāla – laiku pa laikam es par ilgi aizkavējos vannasistabā, kanniņa dzīvo savu dzīvi, bet es, lādēdamās skrienu saglābt savu virtuvi.
Nesen nolēmu sākt no rītiem veselīgi skriet. Pirms kafijas, protams – pa taisno no gultas. Pēc dažiem dzestriem rītiem mana rīkle saķēra angīnu, un ģimenes ārste mani sabāra par muļķību. „Kā tu domā, kā jūtas tavs organisms, kuru tu piepeši izrauj no siltas gultas aukstā rīta gaisā? Nedodot tam iespēju lēnām pamosties, paēst brokastis un iedzert siltu dzērienu?” Un pateica, ka no rītiem skriet nav veselīgi.
Ar prieku paklausīju savai ārstei un tūlīt pat pieliku punktu šai vardarbībai. Rituāls jau tāpēc ir rituāls – tas liek mums justies harmonijā ar sevi. Arī tev taču noteikti ir savi ikdienas rituāli, no kuriem tu neesi gatava atteikties, vai ne?
