Man dzīvē iestājies tāds posms, kurš ir vienkārši jāiztur. Ir taču tādi brīži, kad tu zini, ka tev tagad jāsaņemas, jāizdzīvo, kā ir, jāiztur, un tad, kad tas būs garām, varēs domāt, kā dzīvot tālāk.
Vakar man bija maģistra darba pirmsaizstāvēšana. Veiksmīgi, un tas nozīmē tikai to, ka atpakaļceļa nav. Būs vien jāpārkāpj tai astei, ja suns ir pārkāpts. Tā bija mana lielākā šī gada apņemšanās, un es nokārtyošu šo parādu sev, kas velkas līdzi 5 gadus.
Bet kaut kur sirds dziļumos manī norisinās dialogs – un kas mainīsies manā dzīvē ar šo grādu? Kad es saskaitu kopā stundas, ko esmu mācījusies un sēdējusi bibliotēkās, un padomāju, ka šajā laikā varēju:
a) pelnīt naudu,
b) izklaidēties, priecāties, baudīt dzīvi,
c) izgulēties,
tad īstas skaidrības nav, vai mana izvēle bijusi pareiza. Jo nekas jau faktiski nemainīsies – ne man uzreiz darba devēji stāvēs rindā, ne precinieki. Tā drīzāk būs sakārtotības un gandarījuma sajūta, kāda rodas pēc nokārtota parāda. Un tikai dzīve rādīs, vai mani ieguvumi – atgriešanās akadēmiskajā vidē, diploms un beidzot padarīta darba sajūta – ir bijuši šo milzīgo pūliņu vērti.
P.S. Un kāpēc tu mācies?
