Kopš ilgāka laika nesmēķēju vairs nemaz. Toties cīnos sevī ar citu nejauku netikumu – naidīgumu pret smēķējošiem cilvēkiem un piesmēķētām telpām. Jāatzīst, pārmaiņas likumdošanā un stingros ierobežojumus pat īpaši nepamanīju – kā jau visu labo. Svaigais gaiss kafejnīcās un krogos vienā mirklī man kļuva par pašsaprotamu parādību.
Toties nesen ar šausmām konstatēju, ka aizlaidos no labu draugu ballītes tikai tāpēc, ka viesību rīkotājs bija atļāvis smēķēt iekštelpās. Mans organisms šādās situācijās pat negaida, kad es viņā ieklausīšos, bet patvaļīgi sāk kustināt kājas uz izejas pusi.
Izrādās, cigarešu dūmi ir tā lieta, ko viņš (mans organisms) vairs nav ar mieru paciest. Varbūt tāpēc, ka man dūmu romantikas dzīvē ir bijis pārpārēm. Un, lai kā man gribētos izbaudīt džeza mūziku kādā omulīgā krodziņā Amsterdamā vai iedzert kafiju Prāgas lidostas bārā, sajūtot gaisā iestāvējušos dūmu smaku, es saviebjos kā tāda veca, piekasīga ome. Un eju prom. Bet pati sev par to riebjos.
Vienīgais, kura cigarete zobos mani vēl spējusi nostalģiski aizraut, ir Niks Keivs koncertā uz skatuves. Un arī tikai tāpēc, ka viņš pa visu zāli bija vienīgais smēķētējs.
