10 C
Rīga
trešdien, septembris 30, 2020

Bīstamā dienasgrāmata

 

Īstenībā dienasgrāmatas ir tāda visai bīstama padarīšana. Dienasgrāmatas tradicionālajā izpratnē – tās ko mēs rakstām tad, kad neviens neredz, un slēpjam zem spilvena vai gultas…

Pagājušajā nedēļas nogalē apciemoju savus vecākus un beidzot izdarīju sen apsolītu darbu – sāku kārtot savas vecās mantas. Jau vairāk nekā divus gadus nedzīvoju kopā ar vecākiem, bet tā arī nebiju paspējusi sakārtot visas savas lietas. Vairākās atvilknēs bija sakrājušies visādi nieciņi, sākot ar maniem pirmajiem auskariem, piemiņas lietas un dāvanas no jau sen aizmirstiem draugiem, vecas fotogrāfijas, jūrmalā atrasti akmentiņi un gliemežvāki… Un pēkšņi kādā pavisam parastā papīra turzā es atradu savas 15 gadu vecumā rakstītās dienasgrāmatas un dzejoļus…

Tikai pavirši ieskatījos un uzreiz sapratu, ka es nespēju to visu lasīt, kaut gan ir pagājuši jau tik daudz gadi. Tur bija manas pirmās lielās mīlas sāpes, skumjas, saucieni pēc palīdzības, neziņa, kas notiks tālāk… Tik atkailināti un tieši, kategoriski un nenovēršami… un tik ļoti sāpīgi… Ātri ieliku dienasgrāmatas atpakaļ papīra turzā un noslēpu tā dziļāk, lai neviens neatrod…

Bet ar publiskajām dienasgrāmatām laikam ir pavisam cita lieta – jo vārds "publisks" lielā mērā izslēdz visu intīmu (to, ko var pačukstēt tikai savam labākajam draugam, pie tam tumsā, lai neredz), bet tas nenozīmē, ka šādas dienasgrāmatas ir mazāk atklātas…Tie ir mazi, krāsaini mūsu pieredzes fragmentiņi, mozaīkas gabaliņi, kas visi kopā veido šo skaisto un brīnišķīgo dzīvi.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais raksts8.marts
Nākamais rakstsVēstules bez adresāta