Esmu grafomāne. Rakstīšanas maniaks. Ik reizi, kad emocijas pārāk samudžinās un pārvēršas par kamolu kaklā, es ķeros pie rakstīšanas, lai norakstītu to visu no sevis nost.
Savulaik tāpat kā visas citas bižainās skolnieces apskretušā kladītē pierakstīju skolas gaiteņos pārdzīvotās bižu raustīšanas peripetijas. Tagad bižu vairs nav, bet pie dienasgrāmatas kā pašārstēšanās veida periodiski atgriežos joprojām. Ne jau tāpēc, lai mazbērniem būtu, ko palasīt. Man nemaz nav tādas skaistas, zīda vākos iesietas dienasgrāmatas. Rakstu, kur pagadās – plānotājā, uz kaut kādām lapelēm, dažkārt datorā. Rakstu tāpēc, ka tā man labāk domājas.
Kad draugs dodas komandējumā, lai vieglāk pārciestu viņa prombūtni, rakstu vēstules. Reiz mums dienām ilgi nebija iespēju sazvanīties, tāpēc rakstīšana man aizvietoja sarunas ar viņu. Šīs vēstules adresāts nekad nav lasījis. Dienā, kad devos draugam pretī uz lidostu, pierakstus iznīcināju. Tie savu funkciju jau bija izpildījuši, un es zināju, ka visu, ko vēlēšos, pastāstīšu viņam klātienē. Jo dziļa un atklāta saruna tāpat ir un paliek vienīgā jēdzīgā komunikācijas forma.
