Cik labi ir izrauties no Rīgas. Es pie sevis nodomāju, uz galvas lecot Balvu ezerā. Šī atziņa man lika aizdomāties par to, kā mēs pavadām mums veltīto laiku uz zemes. Viens cītīgi būvējot biznesu un nedomājot par ”lieko” tendējas tikai uz peļņu, cits, veltot 20 gadus impērijas būvēšanai, nu ir zaudējis visu un pievērsies garīgākām vērtībām, ķerot zivis piemājas dīķī. Vēl kāds ir apjucis no dzīves līkločiem un piedāvātajiem ceļa virzieniem, nolemj apstāties, lai padomātu, bet pie reizes sāk brutāli dzert.
Kā tad īsti ir jāizmanto šis laiks, kas mums dots? Kāds ir tas ceļš un uzdevums? Es nezinu. Bet dažreiz šķietami nojaušu. Mirklis, kad esi pilnīgā mierā ar sevi, dabu un līdzcilvēkiem ir ļoti baudāms, pieļauju, ka tā arī ir tā sajūta, kas raksturo manis izvēlēto ceļu, bet kā šo sajūtu padarīt permanentāku? Varbūt ar disciplīnu, bet varbūt ar pilnīgu bezrūpību. Es atkal nezinu, bet šķietami nojaušu, ka tas ir jautājums, ko kāds man ir uzdevis atrisināt. Tas tad nu varētu būt mans uzdevums – sagūstīt sajūtu. Kāds ir Tavs uzdevums?
