Pēdējā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka viens no svarīgākajiem vārdiem, lai bez starpgadījumiem varētu pārvietoties pa Rīgu, ir PRIVĀTĪPAŠUMS.
Eju, piemēram, pa saviem Pļavniekiem, celiņš kā jau celiņš, nedaudz bedrains un pašķībs, bet pēkšņi – stop! Izrādās, tālāk aiz brīdinošās zīmes pa šo celiņu drīkst doties tikai padsmitstāvīgās jaunceltnes iemītnieki, pārējie esiet tik laipni un soļojiet apkārt.
Vai arī reiz ar savu mazo dodos uz vienu no apkaimes rotaļu laukumiem, kad mūsu ceļu aizšķērso agresīva, krieviski runājoša dāma, kas grib noskaidrot, vai mēs esam tieši blakus esošās mājas iemītnieki. Kamēr apmulsusi taisnojos, ka tikai pašūpošu bērnu, sieviete manī laikam saskata visas huligānisma iezīmes: “Vai jūs zināt, cik te tādas kā jūs nāk tikai pašūpoties!?” Par laimi, garām iet kāda pēc tautības un temperamenta atbilstošāka kundzīte, kas metas pirmajai dāmai virsū, aizrādot par smalkās jaunbūves nesakārtoto apkārtni. Kamēr abas strīdas, esmu jau izšūpojusi bērnu, un dodamies prom, lai uz šo, kā vēsta neliela zīmīte, privāto laukumu vairs neatgrieztos.
Vispār jau esmu likumpaklausīga pilsone, privātmāju sētām pāri nekāpju, ar saulespuķu sēkliņām nespļaudos, mīlu savu pilsētu, un man žēl, ka “Tā daļa Rīgas, tā daļa manas Rīgas…” kļūst par privātiem nocietinājumiem.
Sev un jums vēlu, lai mēs allaž būtu piederīgas mūsu Rīgai!
