Pēdējā laikā esmu bijusi lieciniece diviem neglītiem strīdiem, kas manā acu priekšā izcēlušies man pilnīgi nepazīstamu cilvēku starpā. Cik varēja noprast, abos gadījumos strīdējās mīļotie cilvēki. Kaut arī nebiju iejaukta tur pa vidu, teikšu godīgi – abos gadījumos jutos ļoti nepatīkami. It kā pret savu gribu būtu spiesta noskatīties kādu ļoti intīmu, nelāgu emociju pilnu sarunu.
Pirmais pāris strīdējās lielveikalā Rīgas centrā. Turklāt ne jau kādā nomaļā stūrī, bet gan pie pašām kasēm, stāvot rindā kopā ar citiem cilvēkiem. Kaut arī strīds nebija ar skaļu kliegšanu un tajā nedzirdēju nevienu rupju vārdu, tomēr jutos ļoti atvieglota, kad pienāca mana maksāšanas kārta. Pēc iziešanas no veikala vēl ilgi mani nepameta tā riebīgā sajūta, it kā es pati tikko ar kādu būtu sakliegusies.
Otro strīdu redzēju šorīt. Jauna meitene un jauns puisis netālu no Brīvības pieminekļa stāvēja uz gājēju celiņa kliedza viens uz otru. Kliedza tā, no sirds, netaupot rupjus apvainojumus un nepievēršot uzmanību ne garāmejošajiem cilvēkiem, ne arī stindzinošajam aukstumam. Paejot viņiem garām, man tik ļoti sametās žēl. Gan pašu jauniešu, gan arī tā, ka dzīvē diemžēl tā notiek. Domāju – vai patiešām ir vērts būt kopā ar cilvēku, kurš pieļauj, ka notiek šādas situācijas?
Pirms ilga laika arī man bija attiecības, kurās netrūka strīdu. Toreiz šķita, ka tam tā jābūt – kas tur liels, jo bija jau arī labie brīži. Tad sapratu, ka nav vērts būt kopā ar cilvēku, ar kuru tik bieži ir slikti. Jo mēs taču dzīvojam tikai vienreiz un kādēļ gan pieļaut, lai skaistos mirkļus ik pa laikam aizēno nepatīkami brīži? Man šķiet – ja attiecībās pienāk tāds brīdis, ka, stāvot uz ielas, savam mīļotajam gribas kliegt rupjus apvainojumus, tad, iespējams, šīs attiecības nemaz nav turpinājuma vērtas. Laikam nebūšu teiciena “kas ķīvējas, tas mīlējas” piekritēja. Drīzāk atbalstu teoriju, ka attiecību stūrakmeņi ir labas sajūtas un miers.